Pēdējās dienās plašu sabiedrības rezonansi ir izraisījusi prezidenta Valda Zatlera teiktā uzruna Aglonā. Lai arī augstu vērtēju M.Zandera viedokli par šo uzrunu gan formas, gan satura kontekstā, mans viedoklis ir atšķirīgs. Prezidenta izsauktā vētra sociālajos medijos liecina, ka kaut kas ir izdarīts pretēji auditorijas gaidām.
Uz Zatlera teikto var lūkoties no diviem aspektiem - no vispārcilvēciskā un no komunikatīvā. Piekrītu vairumam, ka frāzes par izaugsmi vai pagrimumu uzskatāmas par populistiskām, ja vien mēs nepiemērojam atskaites punktu, pret kuru tās tiek attiecinātas. Ja šāda atskaites punkta nav, vispārinājumi par morāles pagrimumu ir līdzvērtīgi pļāpāšanai par meteoroloģisko prognozi vai par to, ka „agrāk zāle bija zaļāka” un „debesis zilākas”.
Ir skaidrs, ka vienmēr iespējamas attīstības un transformācijas iespējas pat tādam gaisīgam jēdzienam kā sabiedrības morāle, tomēr līdz galam nespēju saprast, kā šādi vispārinājumi spēj kādu aizskart personiski. Ja tas tā ir, jāsāk iekreņķēt par attiecīgo cilvēku, tautas, nācijas identitātes un pašvērtības sajūtu.
Taču daudz interesantāks ir jautājums, kas mani urda kā komunikāciju speciālistu - kāds ir bijis komunikācijas uzstādījums, respektīvi, teiktās runas virsmērķis? Ja mērķis ir bijis izraisīt prezidenta reputācijai neglaimojošu viedokļa apmaiņu, tas viennozīmīgi ir sasniegts.
Kāpēc prezidents neizmantoja iespēja stimulēt, aizraut, spārnot un uzrunāt nāciju, bet izvēlējās paust vispārinātu nopēlumu un aizrādījumu? Šis ir laiks kad cilvēkiem vairāk kā jebkad agrāk ir nepieciešamas idejas uz ko tiekties, mērķi, kas apvieno – ne jau velti „Sirdspukstu” skrējiens ir izraisījis tik lielu atsaucību.
Domāju, es nebūšu vienīgā, kas uzskata, ka vadošajām Latvijas amatpersonām ir pēdējais laiks sākt nopietnāk analizēt savu rīcību un tās iespējamo rezonansi auditorijā.
Pievieno komentāru