Vidējā alga. Liels noslēpums Eiropas Savienībā 17

Atrēķinot vidējos Eiropas nodokļus, vidējā  „Eiropas alga” ir vismaz 1061 lats „uz rokas”.

Kāpēc vismaz?  Informācija par vidējo algu ES parasti tiek sniegta izvairoties no absolūtiem skaitļiem, vēl vairāk - no neto skaitļu nosaukšanas. Neto algu nākas rēķināt pašiem – izmantojot informāciju par vidējo nodokļu slogu uz algu. Protams, līdz ar to – skaitļi par algām „uz rokas” nav oficiāla informācija. Tos, piemēram, nevar izmantot preses relīzēs,

„Eurostat” pēdējie dati ir par 2006.gadu. Vēlākie informācijas avoti (2009./2010.) atsaucas uz šo pētījumu. Skatīt:htt p://epp.eurostat.ec.europa.eu/statistics_explained/index.php/Wages_and_labour_costs

2009.gada publikācija rāda, ka vidējā bruto alga Eiropas Savienībā jau 2006.gadā laikā ir 2222 eiro  (1562 lati)  mēnesī. Neskatoties uz jaunajām dalībvalstīm, kuru mazās algas vidējo „Eiropas algu” novelk uz leju.

2006.gada pētījumā pat redzams, ka vidējā bruto  alga ir 31 302 EU gadā, kas būtu 2608  eiro mēnesī, jeb 1833 LVL „uz papīra” -   aptuveni 1242 LVL „uz rokas”. Kāpēc 2009.gadā izdotajā Pocketbook tā ir mazāka, var tikai minēt…

Pat, ja vidējā „Eiropas alga” ir tikai 1061 lats uz rokas, tad Latvijā vidējā alga ir 300 lati  uz rokas.  (431 lats „uz papīra” CSP, 2010).

Vācijā, Dānijā un  Lielbritānijā vidējā bruto alga jau 2006.gada pārsniedza 40 000 eiro gadā, bet dažās jaunajās dalībvalstīs – arī Latvijā – tā nesasniedza pat 10 000 eiro gadā. Uz šo netaisnību tiek norādīts „Eurostat” pētījuma analīzē.

Spānijā - ģenerālstreiks

Varbūt tāpēc jaunākas informācijas par vidējām algām Eiropas Savienībā nav. Informācija izraisa protestus. Spāņu arodbiedrību mājas lapā plīvo karogi. Spāņi ies un cīnīsies par savām algām. 29.septembrī  Spānijā, kur  vidējā alga ir par trešdaļu zemāka nekā Eiropas Savienībā, notiks vispārējs streiks.  (Spānijā alga vidējā alga ir aptuveni 820 LVL „uz rokas”)

Eiropas Arodbiedrību Savienība (ETUC) 29.septembrī ir izsludinājusi  visas Eiropas  protesta akciju pret valdību īstenoto „taupības politiku”, uzskatot, ka galvenajam ir jābūt darbavietām un ekonomiskajai izaugsmei.  Latvijas Brīvo Arodbiedrību Savienība (LBAS) ir ETUC biedrs. Tomēr latvieši uzskata par pareizu paklusēt, sak, labāk tāpat nebūs.

Latvijā - dubultmorāle

Dubultmorāle, kolektīva liekulība, ir interesants fenomens. „Visi” zina un „visi” klusē. Algu jautājums ir labs piemērs.  Pašlaik vairāk nekā 25,3 % jeb 219 tūkstoši Latvijas strādājošo saņem minimālo algu. Minimālā alga „uz rokas” (130 lati) ir mazāka par oficiālo iztikas minimumu (167 lati). Cilvēks par to dzīvot nevar. Vai nu viņu uztur citu ģimenes locekļu ienākumi, vai arī viņš saņem algu „aploksnē”.

Latvijā 42,4%  jeb 396 tūkstoši strādājošo saņem algu, kas ir mazāka 200 latiem mēnesī „uz rokas”. Ir ļoti apšaubāms, ka par šādu algu var ilgstoši iztikt. „Visi” domā, ka „patiesībā”  atrisinājums ir „aplokšņu algas”. „Visi” redz, ka šo sistēmu ir radījusi pati valsts, nosakot minimālo algu, kas pēc nodokļu atvilkšanas ir  mazāka par iztikas minimumu, tātad nereāli mazu minimālo algu. Tādā veidā „piemaksa” pie algas tiek padarīta par sistēmu.

Varbūt daudzi nezina, ka daudzās ES valstīs  no tik maziem ienākumiem, kāda ir  vidējā Latvijas alga (431 lats „uz papīra”) nodokļus neatvelk vispār. Tā ir progresīvā nodokļu sistēma. Mazākas algas, mazāki nodokļi. Latvijā to definē otrādi, lielākas algas, lielāki nodokļi. Latvijā daudz raksta par lielajām algām, kuras saņem daži, maz par mazajām, kuras saņem daudzi.  Latvijas problēma ir nevis lielās, bet mazās algas. To parasti domā pie sevis, kaisot uz galvas pelnus „par treknajiem gadiem”. Publiski tā ir pieņemts – nožēlot savas lielās „trekno gadu” algas – tā domāt mūs māca valdība.

Latvijā ir 225,8 tūkstoši bezdarbnieku, no tiem 93,8 tūkstoši ilgstoši bezdarbnieki, kuri nesaņem praktiski nekādu pabalstu. 81% pensionāru saņem pensijas, kas ir mazākas par 200 latiem. Tas nozīmē, ka caurmēra algas saņēmējs uztur ne tikai bērnus, bet arī kādu ģimenes locekli, kuram nav ienākumu. Cik Latvijas iedzīvotājiem tādēļ ir jāiztiek ar mazāk kā  nelielo iztikas minimumu mēnesī? Varbūt jau pusei?

Šādos apstākļos valdība turpina runāt par tālāku budžeta konsolidāciju uz izdevumu samazinājuma rēķina. Tulkojumā latviski - par algu un pensiju samazināšanu, jaunām atlaišanām.  Un šādos apstākļos Latvijas arodbiedrības klusē.  Varbūt cerēt uz Eiropu? Ja starptautiskās institūcijas tikpat pedantiski sekotu līdzi Latvijas sociālajai informācijai, kā seko finanšu rādītājiem, mūsu debesīs drīz būtu jāparādās pirmajiem helikopteriem ar humānās palīdzības pakām.

Klanīšanās vai lepnība?

Daudzi to sauc par klanīšanos, bet varbūt tā ir lepnība? Valdība neatzīst, ka Latvijas ekonomika ir bankrotējusi un nespēj uzturēt savas valsts iedzīvotājus. Runāt par ekonomikas uzlabošanos, pēc milzu krituma ekonomiskajos rādītājos pārbīdoties procenta desmitdaļām, šodien ir noziedzīga lepnība. Tas nerisina Latvijas iedzīvotāju problēmas. Nabadzība šodien apdraud Latvijas ekonomiku.

Latvijai ir nepieciešams „Māršala plāns”. Tāda ekonomiskā palīdzība, kādu pasaules finanšu institūcijas sniedza, lai palīdzētu karā sagrautajai Vācijai. Latvijas premjeram valdim Dombrovskim Pasaules Bankas prezidentam vajadzēja publiski lūgt ekonomisko palīdzību, jo tāda šodien ir vajadzīga Latvijai. Vajadzīgs kredīts, kas domāts tieši ekonomikas stimulācijai, jo pati no sevis Latvijas ekonomika atjaunoties nevar. Šādus kredītus SVF neizsniedz. Tādus sniedz  Pasaules Banka – tā saucamajām „ attīstības valstīm”. Latvija, neskatoties uz dalību ES, patiesībā joprojām arī  ir tikai „attīstības valsts”, kurā trūkst naudas un dzīves līmenis ir zems.

Tā būtu skaudra un Eiropas Savienībai neērta patiesība. Mēs labi atceramies, ka pirms 2004.gada mūs aicināja „bagāto valstu” klubā. Izrādās, ka kopīgi Eiropas standarti attiecas uz visu, sākot ar automašīnu stikliem un beidzot ar kūts apstākļiem lopiem, bet nemaz neattiecas uz visiem Eiropas iedzīvotājiem vismaz puslīdz līdzīgiem labklājības rādītājiem.

Drauds – latviešu ekonomiskā emigrācija

„Bagāto klubs” joprojām ir slēgts, toties robežas ir atvērtas. Brīva finanšu, preču un darbaspēka kustība. Ko tas nozīmē apstākļos, kad vidējā alga Latvijā ir 300 lati „uz rokas”, bet Lielbritānijā vairāk nekā 1500 lati – „uz rokas”? Par to vajadzētu runāt atklāti, runāt Latvijas premjeram un runāt starptautiskā līmenī. Vai dubultsandarts labklājībā ir tas Eiropas noslēpums, ko mums neteica pirms iestāšanās Eiropas Savienībā?

 Vai Latvijai ir jāpiekrīt šādai politikai?  „Jūsu valstī vidējā alga ir 2500 dolāri, bet Latvijā tikai  500 dolāri mēnesī. Mums nav ko „griezt”. Mēs lūdzam jūsu atbalstu Latvijas ekonomikai. Iedzīvotāju sociālais stāvoklis jau tagad ir kritisks…”  Vai varat iedomāties mūsu premjeru sakām šos vārdus tam kārtējam kungam, kurš rosina  Latvijā „griezt taukus, bet saudzēt muskuļus”? Es pagaidām nevaru.

Raksts drukas versijā publicēts avīzē „Neatkarīgā” 30.08.2010