Septiņpadsmitgadīgais Jurijs Kodaļevs nobastoja stundas Zilupes profesionāli tehniskajā vidusskolā un piedzīvoja ugunsgrēku, kurā izglāba kaimiņu bērnus
Trīsstāvu ķieģeļu mājiņa pašā Ludzas nomalē pavasara novakares saulītē murrā tik rāmi un klusi kā liela kaķene, tikai viena dzīvokļa durvis trešajā stāvā kratās tik uzmundrinošā un apdullinošā muzonā, ka uzmodinātu pat Ludzas pilskalna dusošo princesi. Durvis atveras, taču tur iedomātās jauniešu kompānijas vietā apjucis stāv pasīks, gaišmatains zēns ar putekļu sūcēju rokās. Ausī stilīgi mirdzinās auskariņa riņķītis. "Atvainojiet, es te drusku gribēju uzkopt, jo mamma drīz atbrauks. Mūziku uzliku, lai būtu jautrāk," vainīgi pamirkšķina puisis un steidzas atslēgt brēcošās datora tumbas. Ārēji grūti pateikt, bet, kā uzsver Valsts Ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Ludzas brigādes komandieris Ivars Arbidāns, tikai pateicoties šā zēna Jurija Kodaļeva drosmei un spējai neapjukt kritiskā situācijā, uguns un smacējošie dūmi nepaņēma četrus un divus gadus vecu mazuļu dzīvības.
Nokavēja autobusu
14.marta rīts sākumā nelikās īpaši veiksmīgs, jo modinātājs kā vienmēr nozvanīja par vēlu un autobuss uz Zilupi aizgāja bez septiņpadsmitgadīgā Zilupes profesionāli tehniskās vidusskolas pēdējā kursa audzēkņa Jurija Kodaļeva. "Sasodīts, bet tagad jau tāpat nav kur skriet, vēl pasnaudīšu," nolēma Jurijs un pagriezās uz otriem sāniem, kad no gaiteņa atskanēja kaimiņienes vaimanas: "Degam, degam, tūlīt uzsprāgsim!"
"Es vēl miegains pielēcu kājās, čībiņās izskrēju gaitenī, skrienu uz otro stāvu. Skatos — tur dzīvokļa durvis ciet, bet dūmi gāžas ārā caur spraugām. Bet aiz durvīm, dzirdu, tā kā bērni raud. Atskrēju mājās, uzāvu krosenes, lai varētu ar kāju mēģināt izsist durvis. Vēl kaimiņu vectēvs man ņemas aizrādīt, tu, puis, tā uzmanīgāk, nelauz durvis. Es viņam saku — vectētiņ, vai tu savā prātā? Kādas durvis! Tur taču bērni sadeg!"
Durvis Jurijam izdevies uzlauzt tikai ar grūtībām, jo tās bijušas pamatīgi aizslēgtas abām slēdzenēm. Uztraucis tas, ka bērnu raudas aiz durvīm kļuvušas arvien klusākas. "Viss tur bija biezos dūmos, sākumā neko nevarēja saskatīt. Puika koridorā stāvēja un kliedza. Es viņu sataustīju, tik maziņu, tik trauslu, kā kukainīti! Ziniet, iekšā viss sagriezās... Tās ir šausmas, viņš taču būtu sadedzis."
Jurijs izvilcis bērnu ārā, aizstiepis uz savu dzīvokli, tad izsaucis pa savu mobilo tālruni ugunsdzēsējus un ātro palīdzību. "Man gan tā kā likās, ka aiz durvīm raud divi, tērpināju to mazo kā partizānu — saki taču, vai tev tur vēl kāds palika, brālītis vai māsiņa. Šis neko nesaka, tikai bļauj. Prasu latviski, arī nekā. Tikai vēlāk uzzināju, ka bērnam ir slikti attīstīta valodiņa, viņš gandrīz nemaz nerunā."
Otro, divgadīgo brālīti, kas bija paslēpies zem gultas un zaudējis samaņu, izvilka atbraukušie ugunsdzēsēji un, nesagaidot ātros, abus bērnus aizveda uz slimnīcu.
Vecāki aizgājuši
Jurijs spriež, ka aizdegšanās cēlonis, iespējams, varētu būt tas, ka sīkie, vieni palikuši, kaut ko iebāzuši rozetē. Māja, kurā ir kopmītņu tipa dzīvokļi, ir veca, elektriskie vadi atrodas dziļi zem tapetēm. Vienīgā laime, ka aizdegšanās nebija virtuvē, kur stāvēja gāzes balons — tad būtu uzsprāgusi visa māja. Istabā sācis gruzdēt vecais dīvāns, no tā bijuši tie smacējošie dūmi, no kuriem pats glābējs visu dienu juties slikti. Kaimiņiene ieteikusi dzert pienu, lai atjēgtos.
Mazuļu tētis braucot ar atkritumu savākšanas mašīnu, tanī rītā jau bija aizgājis uz darbu, bet mamma, pamatīgi aizslēgusi durvis, aizgājusi savās gaitās, atstājot aizmigušos bērnus vienus pašus. Tēvs esot pēc tam pie glābēja atnācis, pateicies, bet mamma neesot pat vārdiņu pateikusi, par ko Jurijs ir drusciņ izbrīnīts. "Es jau, protams, to ne jau viņas dēļ, bērnu dēļ darīju, bet jocīgi. Esmu audzis daudzbērnu ģimenē tepat Goliševas pagastā, esmu pats mazākais. Mamma mūs četrus audzināja, tagad jau brālim un māsai ir savas ģimenes."
Zoja Kodaļeva gan stāsta, ka tajā dienā, atbraucot uz Ludzu, sākumā Juriju sabārusi — sak, skolu kavē, acis sarkanas, nez ko te darījis. Tikai pēc tam, kad viņš visu izstāstījis, sapratusi un lepojas ar dēlu.
Jurijs smejas, ka viņam laikam tāds liktenis — glābt cilvēkus. Agrā bērnībā, kad vēl dzīvojuši Rīgā, viņš izglābis savu labāko draugu, kas upē ielūzis ledū. Blēņojušies, uz ledus spridzinājuši bombočkas, draugs aizgājis par tālu un pazudis. Tikai pēc tam Jurijs sadzirdējis, ka kliedz, ledū bijis caurums, galva vēl bijusi ārā. "Atradu kaut kādu nūju, pieskrēju, padevu viņam, lai lien ārā, tad vilku aiz rokas. Izvilku, par laimi! Mums abiem kādi septiņi vai astoņi gadi bija."
Jurijs šogad beigs Zilupes profesionāli tehnisko vidusskolu, kļūs celtnieks un brauks strādāt uz Rīgu. Gribētu arī mācīties tālāk, bet nezina, kā būs, vai pietiks līdzekļu. Labi, ka ir vecāki, kas palīdz, vismaz ar produktiem.
"Man laikam pats Dievs vai eņģelis lika aizgulēties. Gandrīz neviena pieaugušā taču nebija mājās, tikai vecīši un vēl pretējā dzīvokļa kaimiņiene. Viņa arī pirmā sajuta dūmus. Zinu — kad kaut kas notiks, vienmēr iešu palīgā," Jurijs pavada mūs līdz ārdurvīm, palaizdams pa priekšu kaimiņieni, kas klēpī stiepj resnu kaķi. "Tajā dzīvoklī arī bija kaķis, izglābās. Nevarēja saprast, kā pelēks bija kļuvis melns. No dūmiem un kvēpiem," Jurijs pasmejas un draudzīgi pamāj ar roku.
Liktenīgi, ka tieši tajā naktī Ludzā nāve jau bija paņēmusi divus mazus bērnus, kas bija ielūzuši dīķa ledū. Viņu eņģelis tobrīd nebija nomodā.
Pievieno komentāru