Uzņēmējs Ivars Raciņš Vītolu fondā ziedo naudu jauniešu izglītībai un uzskata, ka nekad nevajag atteikties no sapņiem un riska
Ivars Raciņš uz ielas var pievērst sev uzmanību tikai ar izskatu — slaids, gaišmatains, ļoti simpātisks jauneklis ar patīkamu smaidu sejā. Iespējams, ka daudzi viņu notur par modeļu aģentūras pārstāvi vai aktieri, kas neatbilst patiesībai. Ivaram ir visai iespaidīgs CV — dzimis Krāslavā, absolvējis Zemgales vidusskolu, pirmais darbs bijis restorānā Hotel de Rome, kur strādājis par oficiantu. Tad Ivars bijis nekustamā īpašuma mākleris, mārketinga speciālists, projektu vadītājs un tirdzniecības vadītājs. 20 gadu vecumā pārdevis automašīnu, lai samaksātu par mēnesi ilgām angļu valodas studijām Anglijā, iepazinis biznesa vidi Amerikā, studējis biznesa augstskolā Turība. Taču ar uzskaitīto nevienu nepārsteigsi.
Pārsteidzoši ir tas, ka 27 gadus vecais Ivars, kuram ir kredīti bankā, kurš brauc ar aizlienētu mašīnu, kopā ar sievu Iru un dēliņu Rihardu Kristiānu dzīvo īrētā mājoklī, ziedo naudu. Pārdevis savu dzīvokli, daļu no ieņemtās summas — nedaudz vairāk par tūkstoš latiem — viņš ziedojis kāda zinātkāra jaunieša viena gada studijām augstskolā. Turklāt savu stipendiātu Ivars nav pat redzējis, saka — uzticas Vītolu fonda izvēlei. Uz sarunu Ivaru aicināju kā Vītolu fonda gados visjaunāko ziedotāju.
Nebūs algotnis
Vienā jautājumā Ivars Raciņš ir kategorisks un ļoti pašpārliecināts: "Nepilnu 25 gadu vecumā es pārskatīju savu CV un sapratu, ka negribu būt algotnis, ka man jāattīsta savi biznesa projekti. Pašlaik es ļoti mērķtiecīgi eju pretī savai finansiālajai brīvībai un esmu nolēmis to sasniegt ne vēlāk kā līdz savai trīsdesmitajai dzimšanas dienai."
No tik jauna cilvēka mutes dzirdēt šādu paziņojumu varētu šķist pārāk ambiciozi, taču Ivars pierādījis, ka ar vārdiem nemētājas. Viņš nebaidās riskēt: "Cilvēki atsakās no sapņiem, neriskē un kādu dienu saprot, ka dzīve ir izniekota. Drosmīgie nav tie, kuri saka, ka nejūt bailes. Drosmīgie pārvar tās un iet uz priekšu. Ar to drosmīgie atšķiras no muļķiem." Jūtams, ka Ivars savu pārliecību stiprina gudru cilvēku dzīves atziņās. Mans sarunu biedrs izlasījis patiešām daudz grāmatu, bet par savu favorītu uzskata japāņu izcelsmes amerikāņu miljonāru Robertu Kiosaki, kuru citē no galvas, piemēram, "ja tev trūkst gribasspēka, tu vienkārši padodies ikreiz, kad dzīve tevi pagrūž, un tādā gadījumā tu nekad neriskēsi, vienmēr visu darīsi pareizi un gaidīsi, kad radīsies īpaša iespēja, kas tā arī nekad neradīsies, un tu nomirsi kā garlaicīgs vecis". Citāta beigās Ivars kategoriski paziņo: "Es savus mērķus sasniegšu vai arī nomiršu, mēģinot tos sasniegt, bet nepadošos!"
Solījums izpildīts
Sarunājoties man ne brīdi nerodas sajūta, ka Ivars ir plātīgs mutes bajārs. Darbīgs un apsviedīgs gan. Ivara vecāki šķīrušies, viņam ir četrus gadus jaunāks brālis Edgars un piecus gadus jaunāka māsa Kristīne. Ģimenē rocība nebija liela, bet Ivars ne sūdzas, ne žēlojas par savu bērnību. Neslēpj, ka bija nepieciešama pat "pātaga", lai sekmīgi pabeigtu Zemgales vidusskolu, jo tolaik "mani vairāk interesēja meitenes nekā mācības". Pēc skolas absolvēšanas puisis pārcēlās uz Rīgu. Studēja Ivars jau ar prieku, jo radās motivācija to darīt — vēlēšanās sasniegt tādu dzīves līmeni, lai "bizness būtu sakārtots un es varētu darīt tikai to, kas man patīk, veltītu laiku ģimenei, dzīvotu ar komfortu". Kaut kā nav pieņemts tik atklāti paziņot, ka gribi dzīvot komfortabli, ceļot, lasīt lekcijas, atbalstīt jauniešu studijas, bet Ivars to īpaši uzsver.
Tagad Ivars Raciņš piepildījis pirmo sev doto solījumu — no šā gada marta viņš vairs nav algotnis, bet gan jauns uzņēmējs "ar veselu kaudzi biznesa projektu". Ivara lielākais rūpju bērns ir SIA B&R Consulting — grāmatvedības pakalpojumi un biznesa konsultācijas, arī SIA Ambernote — interneta projektu attīstīšana un datortehnikas tirdzniecība.
Ivara rūpals ir arī biedrība Latvijas ielu futbola federācija, kas nodibināta tikai šopavasar un nodarbojas ar ielu futbola attīstīšanu un veicināšanu Latvijā. Ivars smejas — viņš pats ielu futbolu nespēlējot, esot projekta cilvēks, bet šī esot laba iespēja jauno cilvēku nodarbināšanai brīvajā laikā. Kāpēc to neatbalstīt?
Kāpēc ziedot
Iztaujāts, kā radās doma par ziedojumu Vītolu fondam, Ivars skaidro: "Man tā sapratne veidojās vairāku gadu garumā. Cilvēkiem grūti pieņemt domu par ziedošanu, vienmēr liekas, ka pašam tā vien pietiek, kur nu vēl dalīties ar citiem."
Uzņēmējs atgādina daudzu veiksmīgu biznesa cilvēku dzīves atziņas, kuras tagad padarījis arī par savām: "Ja gribi dzīvē kaut ko sasniegt un nopelnīt lielu naudu, tev ir jāziedo, un nevis tajā brīdi, kad esi nopelnījis miljonu, bet no pirmās kapeikas."
Ivaram gribas, lai cilvēkiem te ir tikpat labi kā Eiropā, tāpēc "ja man ir iespēja palīdzēt jauniešiem, kuriem ir iespēja izsisties dzīvē, ja es varu šo procesu ietekmēt, tad to daru". Ivars uzsver arī citu būtisku niansi, kas viņu pamudinājusi ziedot naudu citiem: "Tas ir mans parāds, ko nevaru atdot, bet tikai nokārtot ar savu rīcību. Manā dzīvē vairāki cilvēki ieņēmuši svarīgu lomu. Tie ir mana māte Zenta Raciņa, mana skolotāja Vita Diķe. Varu nosaukt arī vienu dzīves skolotāju — Raivi Poli, manu tiešo priekšnieku vienā no uzņēmumiem, kur strādāju. Viņš man iemācīja galveno tēzi biznesā — svarīgs ir tikai rezultāts. Atrunas par to, kāpēc kaut ko nevar, nevienu neinteresē."
Ar īpašu siltumu Ivars runā par savu sievu Iru, kas "atbalstīja lielāko daļu manu vājprātīgo ideju, kuras visas saistītas ar lielu risku un finansiālu nedrošību". Viņi abi ir cerību spārnoti — septembrī pasaulē nāks viņu otrais dēls, un Ivars saka, ka ģimene ir viņa stiprā un drošā aizmugure.
Viņš zina, ka, izņemot sievu, pārējiem neko daudz pretī sniegt nevar, tāpēc "esmu nolēmis atdot savu parādu, atbalstot latviešu jauniešus, kuri vēlas izrauties no nabadzības un zina, ko vēlas sasniegt. Tādus, kāds biju un esmu es pats. Es viņiem no sirds saku — viss ir iespējams!"
Pievieno komentāru