Guna Linnuste savā mūžā asinis nodevusi 158 reizes, izglābjot neskaitāmus cilvēkus
Gunu Linnusti var sastapt pie kases aparāta Rīgas Centrāltirgus paviljonā esošajā Maximā. Omulīgajai pusmūža sievietei ar gaišajiem cirtainajiem matiem, cilājot preces gar svītrkodu lasītāju, sejā nav pelēkā vakara noguruma. Dzirkstelītes acīs un smaids izstaro harmoniju. Norēķinoties par pirkumu, tā vien gribas atsmaidīt, taču pat iedomāties nevar, ka laipnā pārdevēja patiesībā ir klusa varone. Guna ir donore un savā mūžā asinis nodevusi 158 reizes, izglābjot neskaitāmus cilvēkus.
Vajag rūpēties
Guna uz Rīgu pārvākusies pirms pieciem gadiem, līdz tam dzīvojusi Limbažu rajonā. Visvairāk par visu viņa lepojas ar saviem bērniem — Judīti, Inesi un Ansi, kuri nu jau nostājušies katrs uz savam kājām, kā arī vienīgo mazmeitiņu Dagmāru. Vīrs gan esot reti mājās, jo ir tālbraucējšoferis. Pati strādā veikalā par kasierīti. "Man patīk darbs ar cilvēkiem. Kaut arī pircēji bieži vien ir uzvilkti, jo cenas ceļas un ir visādas problēmas. Taču, ja tu vairāk smaidīsi, arī apkārtējiem uzlabosies oma. Nu ko viņš bļaus uz tevi, kad tu sēdi un smaidi!" garšīgi nosmejas Guna. Ārpus darba laika ļoti patīkot klausīties mūziku un skatīties F1 sacīkstes. "Ceļos, vienalga cikos, pat četros no rīta. Tad zvanu vīram un komentēju."
Lai gan pašas bērni nu jau lieli, bez rūpēm par kādu viņa iztikt nevar. Patlaban gluži kā audžubērns uz studiju laiku pieņemts draudzenes dēls. Jāapčubina arī rudais runcis Rūdolfs Bucītis fon Kūlenītis. Reiz tas kā mazs kaķēns pieklīdis veikalā. Guna pabarojusi un paņēmusi līdzi uz mājām.
Dodas palīdzēt
Latvijas lepnuma balvai Gunu pieteikuši viņas bērni. Vēstulē viņi raksta, ka "jebkurš donors ir cieņas un goda vērts, jo viņi ir neredzami glābēji, viņu palīdzību jūt tikai tā klusi un bez liela trokšņa, bet bez donoriem mēs iztikt nevaram". Guna ar iesaistīšanos donoru kustībā nelielās, un tagad, kad par to jāstāsta, ir mazliet apmulsusi. Pirmo reizi asinis nodevusi vēl padsmitnieces gados 1976.gadā pēc vidusskolas. Gājuši vesels draugu bariņš. "Un tā tas aizgāja," smejas Guna. Padomju laikos sanācis asinis ziedot bieži, toreiz neesot bijuši ierobežojumi (patlaban drīkst ik pa trim mēnešiem), un Guna steigusies palīgā ikreiz, kad aicināja. Tagad viņa uz donoru centru dodas četrreiz gadā. Par savu apzinīgumu 2001.gadā jau saņēmusi apbalvojumu Latvijas goda donore.
"Nemāku pateikt, kas ir tas, kas licis tik daudzas reizes nodot asinis...grūti izskaidrot, laikam jau sajūta, ka vari palīdzēt un esi vajadzīgs," aizdomājas Guna. Donori nealkstot pēc skaļas atzinības, tieši otrādi — "ir klusi kā pelītes un klusi dodas pildīt savu misiju".
Gunai ir retas asins īpašības, un gadījumos, kad smagiem pacientiem vajadzīgas tieši tādas, tiek zvanīts viņai. Guna neatsaka. Vakarā sešos, saņemot zvanu no donoru centra, apģērbjas un dodas cauri visai pilsētai palīdzēt.
Ar iesnām nevar
Vienā no misijām, kad Guna jau 158.reizi dodas ziedot asinis, eju līdzi. Satiekamies Valsts asins donoru centrā (VADC) Pārdaugavā. Lielo sastrēgumu dēļ viņa no Vecmīlgrāvja līdz tam braukusi divas stundas, tomēr joprojām spēj priecāties par dzestro rudenīgo laiku. Var redzēt, ka asins nodošanas diena Gunai ir īpaša, tajā viņas smaids ir vēl gaišāks. Procedūra aizņem stundu laika. Jāapstaigā vairāki kabineti, jāizrunājas ar ārstu par veselības stāvokli. Ar iesnām un klepu nemaz nesapņojiet nodot kaut pilīti asinis! Guna jūtas labi, tāpēc dodamies uz pēdējo kabinetu. Te viņa atlaižas krēslā, un pēc māsiņas dūriena, pa mazu caurulīti sāk plūst asinis. Gunai rokā jāspaida bumbiņa, lai tās turpinātu tecēt. Pēc desmit minūtēm 450 mililitru maisiņš ir pilns. Un Guna var doties mājās. Pēc trim mēnešiem viņa atkal būs klāt.
Maz donoru
Tādu cilvēku kā Guna, kas ziedojuši asinis ap 150 reizēm, Latvijā ir daži simti, stāsta VADC donoru atlases un komplektēšanas daļas vadītāja Irēna Danilāne. "Tas ir maz. Aprēķināts, ka tikai pusotra procenta iedzīvotāju iesaistījušies donoru kustībā (regulāri nodod asinis). Kaut gan teorētiski pierādīts, ka apmēram 55 cilvēki no tūkstoša ir pilnīgi veseli un varētu būt donori."
Arī Gunai sāp, ka sabiedrībā joprojām nesaprot asins nodošanas neizmērojamo nozīmību — viņai bijuši vairāki kolēģi, īpaši priekšnieki, kas prasījuši — "ko tu tur uz tiem donoriem lien, tev ir jāstrādā, nav ko tur vazāties". Vienam šādam priekšniekam gadījusies situācija, kad pašam izmisīgi vajadzēja asinis. Tikai pēc tam viņš donoru sūtību novērtējis un sācis arī pats tās regulāri nodot. Guna gan negribētu, lai cilvēkus uz to mudinātu slimības un negadījumi, bet lai viņi turp dotos paši pēc brīvās gribas izdarīt ko labu.
Pievieno komentāru