Ēdoles pamatskolas direktors izglābj divus dīķī ielūzušus savas skolas rotaļu grupas audzēkņus
Nometu virsdrēbes un žaketi, lai dokumenti nesamirkst, ja pats ielūztu ledū, un uz vēdera, rokas un kājas plati, līdu pie puikām, kuri metrus desmit no krasta ķepurojās āliņģī. Te katrai minūtei varēja būt dzīvības cena. Tā tagad piecus gadus vecā Markusa un sešgadīgā Riharda izdabūšanu no stindzinošā ūdens Pabērzu dīķī pagājušajā trešdienā, 24.janvārī, atceras Kuldīgas rajona Ēdoles pamatskolas direktors Aigars Matevičs. Viņš pārliecināts, ka "tā nebija tikai daudzu apstākļu laimīga sakritība, ka nenotika traģēdija", norādot, ka skolā bērniem katru gadu tiek mācīts, kā rīkoties ugunsgrēka, cilvēku slīkšanas un citos ekstrēmos gadījumos. "Protams, cietušie zēni, kas mācībām gatavojās rotaļu grupiņā, to vēl nebija apguvuši, bet septītklasniece Maira, kura pirmā ieraudzīja nelaimi un sauca palīgā, neapjuka un rīkojās pilnīgi pareizi," uzteic direktors.
Ielūza arī mamma
To pēcpusdienu A.Matevičs, kurš ir arī pašvaldības deputāts, no pagastmājas gājis uz skolu paveikt kādu uz rītdienu neatliekamu darbiņu. Bijis netālu no Pabērzu dīķa (tas atrodas tikai pārsimt metru no skolas un vēl tuvāk abu zēnu dzīvesvietai daudzstāvu mājā), pēkšņi viņš sadzirdējis skolnieces Mairas Kartavihas saucienus: "Direktor, direktor! Puikas slīkst!"
Noraujot smagākos apģērba gabalus, viņš meties guļus uz ledus, lai tuvotos ūdenī nokļuvušajiem. "Svarīga šķita katra sekunde, nezināju jau, cik ilgi bērni ir āliņģī un vai spēj vēl turēties," stāsta A.Matevičs. "Rēķinājos, ka ielūzīšu pats, taču cerēju, ka arī tad zēnus spēšu aizbīdīt uz seklumu pretējā pusē. Bailes bija, kaut tikai viņi nepaietu zem ūdens, kamēr tikšu klāt."
Viņš uzsaucis Mairai, lai meklē palīgus un nes kārtis vai dēļus no netālās mājas. Atnesto dēli A.Matevičs piebīdījis puikām, pie kuriem ūdenī tad jau bija nonākusi arī uz nelaimes vietu atskrējusī Riharda mamma. Direktors viņu brīdinājis līst pie āliņģa uz vēdera, taču, kad dēls sācis saukt palīgā, māte nav izturējusi, lekusi kājās un pēc dažiem soļiem ielūzusi pati. "Viņa tomēr neapjuka, palīdzēja bērnus pabīdīt uz dēļa, tad izrāpās arī pati," par laimīgo finālu, kas vienam zēnam gan beidzies ar neilgu uzturēšanos slimnīcā, jo plaušās iekļuvis ūdens, stāsta A.Matevičs.
Uz notikuma vietu izsauktie ugunsdzēsēji un mediķi no kaimiņpagasta Alsungas ieradušies gan, kad viss jau bija laimīgi beidzies. Ēdoles ļaudis atceras, ka līdzīgs notikums, arī bez traģiska iznākuma, šajā dīķī bijis pirms padsmit gadiem.
Meitene neapjuka
Zēni, kā izrādās, todien mēģinājuši mājai tuvākajās nogāzēs atrast sniegu, taču tā bijis par maz, lai laistos lejā ar ragaviņām, tāpēc nolēmuši izmēģināt no skata it kā stipro dīķa ledu. "Puisēnu ģimenēm grūti pārmest viņu atstāšanu savā vaļā, zēnus pieskata gan vecāki, gan lielākie brāļi un māsas. Bet abi ir ļoti kustīgi, nekad nevar zināt, kur viņi atradīsies pēc mirkļa," atzīst kāda mājas kaimiņiene. Taču tagad ne cietušie bērni, ne viņu tuvinieki šo notikumu nevēlas atcerēties.
"Kad es viņus ieraudzīju, viens jau bija ūdenī, bet otrs laikam mēģināja palīdzēt un iekrita arī pats," atceras Maira. Viņa, kā skolā un vecāku mācīts, nav kavējusies ne mirkli ar palīgā saukšanu, jo apzinājusies, ka pati slīkstošos neizglābs. A.Matevičs savukārt teic, ka, gari nedomājot, uzdrīkstējies mesties palīgā arī tāpēc, ka sportisko rūdījumu ieguvis gan Alsungas vidusskolā, kur savulaik mācījies, gan vēlāk armijā kā padomju tanka T—55 vadītājs. Arī tagad viņš uzturot fizisko formu laba malkas skaldītāja līmenī.
Negadījums uz ledus skolā pārrunāts visās klasēs, bērni un jaunieši sakās sapratuši, ka pieaugušo brīdinājumi uzmanīties nav tukši vārdi.
Pievieno komentāru