Juris Erts skolēniem māca ne tikai datorzinības, bet arī to, ka neviens mehānisms nespēj aizstāt cilvēciskās attiecības
Preiļu Valsts ģimnāzijas direktora vietnieka informātikas jautājumos Jura Erta kabineta durvis nekad nav cieši aizvērtas. Ne tikai stundās, bet arī starpbrīžos un ārpus darba laika tās nepārtraukti virina jaunieši, kam pie skolotāja ir kāda viņam vien zināma un ļoti nopietna darīšana — citam jāpalīdz instalēt programma, citam datorsistēmu mudžekļos pazudis kāds fails, tāpēc asaras birst aumaļām, citam vajag vienkārši parunāties par dzīvi. Ar Juri Ertu to noteikti var — viņš pats vēl daudz neatšķiras no skolēniem — puicisks, smaidīgs, kaut arī skolā nostrādājis vairāk nekā desmit gadu. Arī sarunu ar žurnālistiem vēlā pēcpusdienā Jurim ik pa brīdim nākas pārtraukt, lai kādam kaut ko palīdzētu.
"Juris Erts ir viens no tiem retajiem skolotājiem, uz kura stundām skolēni vienmēr ierodas ar smaidu sejā, jo zina, ka no skolotāja vienmēr saņems to pašu," vēstulē Dienai raksta J.Erta bijušie audzēkņi, iesakot viņu Latvijas lepnuma titulam. J.Erts par šādu vēstuli apmulsis smaida, iebilstot, ka salīdzinājumā ar citu mācību priekšmetu skolotājiem informātikā skolotājam ir vieglāk. "Man jau nav pat jāpierāda saviem audzēkņiem, ka datorzinības mūsdienās vajadzīgas ikvienam, ne tikai informātikas speciālistam," saka Juris.
Datoru zīmē uz tāfeles
Pirmās informātikas stundas savā dzimtajā skolā, Preiļu rajona Vārkavas vidusskolā, uz kurieni Daugavpils Pedagoģiskās universitātes 2.kursa studentu uzaicināja toreizējais skolas direktors Staņislavs Linkevičs, bijušas pavisam jocīgas — jaunais skolotājs datorus zīmējis uz tāfeles. Tas bija 1988.gads, kad informātika vēl tikai ienāca Latvijas skolās. Juris teic, ka par to laiku tagad varot rakstīt memuārus. "Es augstskolā datorus biju drusciņ taustījis, tad atbraucu uz lauku skolu, sasmēlies visādas gudrības, un zīmēju skolēniem uz tāfeles blokshēmas, Basic programmas. Zīmēju klaviatūru un rādu klasei — ja nospiestu šo taustiņu, tad notiktu tas, ja nospiestu šo, tad šitas. Bērni, kā par brīnumu, visu saprata, lai arī datorus tikai televīzijā bija redzējuši," saka Juris.
Vārkavā nostrādāto laiku Juris atceras labprāt, kaut arī tas nav bijis viegls. Tikusi atcelta tiešā autobusu satiksme, nācies no Daugavpils braukt uz Kalupi un tad 12 kilometru soļot kājām uz Vārkavu. Tomēr tieši tad Juris sapratis, ka vēlas būt skolotājs. Vārkavas vidusskolā nostrādāti divi pirmie gadi pēc augstskolas beigšanas, līdz direktors Jānis Eglītis pārvilinājis jauno speciālistu uz jaunizveidoto Preiļu Valsts ģimnāziju par direktora vietnieku informātikas jautājumos.
Māca spečukus
"Informātiku skolēni mācās ar interesi, jo viņi redz tam pielietojumu dzīvē," stāsta Juris un lepni piebilst, ka no viņa audzēkņiem daudzi mācās vai jau beiguši Rīgas Tehnisko universitāti, kļuvuši par datorzinību speciālistiem. Jautāts par audzēkņu vēstulē rakstīto bēdīgo gadījumu, kad skolotājs palīdzējis atrast datorā skolēna pazudušo kursa darbu, Juris atbild, ka šādi gadījumi datorsistēmas nepilnību dēļ agrāk ir bijuši diezgan daudzi.
Tagad Preiļu Valsts ģimnāzijas datori ir saslēgti tīklā, katram audzēknim un pedagogam ir savs datorvārds un parole, lai pie viņa dokumentiem neviens cits nevarētu piekļūt. Vienu gadījumu gan Juris atceras īpaši, jo toreiz arī viņš nevarējis palīdzēt — datora mudžekļos, nejauši veiktas nepareizas pavēles dēļ, bez vēsts pazudis kolēģes uzrakstītās mācību grāmatas manuskripts. "Tad nu gan skolotāja teica, ka vairāk nekad mūžā pie datora nesēdīsies, bet tagad atkal strādā. Galvenais, lai cilvēks nezaudētu ticību sev, ka viņš ir tas, kas valda pār datoru. Tad viss būs labi," saka Juris.
Nav skolotāja kompleksu
Juris atklāti atzīstas, ka skolotāja amats ir viņa dzīves aicinājums. "Man patīk skolotāja darbs. Varbūt sabiedrībā arī ir viedoklis, ka skolotāja amatam nav prestiža. Esmu dzirdējis, ka svešā kompānijā pat kautrējas pateikt — esmu skolotājs. Es visiem saku atklāti — strādāju skolā. Kādas problēmas? Man šajā ziņā nav kompleksu!" Arī Jura sieva ir skolotāja, abi audzina divas meitas.
"Strādājot skolā, nevar skaitīt darba stundas, jāpaliek ilgāk, jāparunājas ar bērniem. Diezgan daudziem vecāki ir projām ārzemēs, bērni ir atstāti ar kādu radinieku vai vispār vieni paši. Naudu atsūta un dzīvo, kā prot. Ar tādiem nav viegli." Vēstulē teikts, ka Juris savus audzēkņus uztver kā pieaugušus cilvēkus, līdzvērtīgus sarunu biedrus. "Bet viņi jau arī ir lieli cilvēki, visiem pāri sešpadsmit, tomēr arī viņiem vēl ir vajadzīgs atbalsts. Tie vienlaikus ir gan bērni, gan pieaugušie."
Dators nevar visu
Jurim patīk strādāt Preiļu Valsts ģimnāzijā, kur, īstenojot ES struktūrfondu projektu, viņa vadībā ir izveidota viena no modernākajām datorklasēm Latvijā. Viņš uzskata, ka, izmantojot mūsdienu tehnoloģijas, nevienu vietu Latvijā vairs nevar dēvēt par provinci.
""Erts ir nelabojams optimists?" Tā ir. Ļoti reti ir gadījies, ka nevar kādu iemācīt strādāt ar datoru. Galvenais — nezaudēt optimismu un cerību. Ja vajag aizrādīt, tad to darīt draudzīgi, ar kādu joku, ar cieņu pret skolēnu."
Juris atzīstas, ka atsaka aicinājumiem reģistrēties portālā draugiem.lv. "Nu nevar būt simtiem draugu un draugu draugu. Tas degradē drauga jēdzienu. Paziņas — jā, var būt, bet ne draugi. Es šo vārdu saprotu citādi. Kaut arī portāla biznesa ideja ir laba, cepuri nost!" Ar audzēkņiem Juris Erts labāk sazinās ar epastu vai Skype, turklāt arī mājas darbi tiek uzdoti ar epasta starpniecību.
"Es skolēniem vienmēr atgādinu — neviens dators nevarēs aizstāt cilvēku jebkurā jomā, dators nevarēs just, mīlēt, aizstāt cilvēciskās attiecības. Emocijas, skatiens, smaids — tas ir tikai cilvēkam. Tikai cilvēks var emocionāli paskatīties uz kādu parādību un to novērtēt," saka Juris Erts.
Pievieno komentāru