Tatjana un Valērijs Bražņiki atstumtiem jauniešiem dod iespēju mācīties un priecāties par dzīvi
Kad dzīvoju bērnunamā, sāku pīpēt un lietot alkoholu, kas mani gandrīz pazudināja. 18 gados mani aizsūtīja uz pansionātu, jo es dzēru un nemācēju dzīvot patstāvīgi. To stāsta Gita, kurai laimējies nokļūt Bražņiku ģimenē. "Es saku Dievam, Taņai un Valērijam paldies par šo iespēju — beidzot varu iemācīties to, ko nepratu, redzēt, ko neesmu redzējusi, un priecāties par visu, ko dzīve man sniedz. Man pat vairs nav bail no apkārtējās sabiedrības."
"Pirms atbraucu uz šo ģimeni, jutos ļoti vientuļa," tas ir no E.Ž. (vēlējās palikt anonīma) sacītā, kurai, dzīvojot Tatjanas un Valērija mājā, laimējies ne vien sastapt draugus, bet arī atrast vīru. Tagad viņas ģimenē jau ir meitiņa. Savukārt kāds cits bērnunama audzēknis par dzīvi pirms nokļūšanas pie Taņas stāsta, ka parasti gājis uz darbu tukšu vēderu, "bija doma iet zagt". Tagad ar Bražņiku palīdzību viņš ir iekārtojies labā vietā, izpelnījies darba devēja pateicību un nokārtojis arī savu dzīvi.
"Tie, kas aizgājuši patstāvīgā dzīvē, apciemo savu mammu Taņucīti svētkos, kopīgi tiek atzīmētas dzimšanas dienas, Ziemassvētki, Līgo — tās ir šīs ģimenes tradīcijas, kas vieno, rada kopības sajūtu, arī rūpes un atbildību vienam par otru. Alkohols netiek lietots, jo visu šo bērnu invalīdu nelaimju pamatā ir viņu vecāku alkoholisms," Dienai raksta ventspilniece Inese Stepānova.
Kāpēc jums to vajag?
"Daudziem laikam ir grūti saprast un noticēt, ka darām to nesavtīgi, ka tas ir arī mūsu sirds aicinājums, kas dzīvi piepilda ar jēgu," savā un vīra Valērija vārdā saka Latvijā vienīgās Žēlsirdības mājas saimniece Tatjana Bražņika. Viņa jūt līdzi šiem skeptiķiem. "Jo viņiem varbūt nekad nav bijis lemts izjust to gandarījumu un laimi, kādu var sniegt no garīgām un fiziskām mokām, no pieaugušo vardarbības vai vienaldzības tieši tevis izglābtu bērnu un jauniešu acis, kurās vairs nav vajāta dzīvnieka skatiena, bet ir atgriezusies ticība labajam. Kad mute, kas vēl nesen atņirdzās naidā pret viņam neizprotamo, nežēlīgo pasauli, un zobi izmisumā burtiski mēģināja iecirsties pāridarītāja rokā, paveras smaidā un lūpas pie auss čukst — mīļo mammu, Taņa, Taņucīt," nenovaldot asaru, stāsta Tatjana.
Uz Žēlsirdības māju ir braukuši ministri, garīdznieki, ieradušies pašvaldību vadītāji, ar pārbaudēm nākuši bērnu un cilvēktiesību aizstāvji. Vieni izteikuši apbrīnu par darbu, ko te dara jau 18 gadus, citi mēģinājuši to nopelt. Daži centušies atrast kļūdas, citi devuši labus padomus. Bet izteikts vai zemtekstā vienmēr bijis jautājums — kāpēc jums to vajag?
Patiešām — kāpēc diviem pensijas vecuma invalīdiem savā par sūri krātu naudu Ventspils nomalē nopirktajā mājā pieņemt aprūpē svešus, no pieaugušo vardarbības cietušos vai bāreņos palikušos? Mazos, noskrandušos, arī zaglīgos klaidoņus? Kāpēc viņus mazgāt, ģērbt un sēdināt pie galda kopā ar diviem pašu bērniem un tagad bieži vien reizē arī ar četriem mazbērniem?
Dzīves īstenība ir skarbāka
Dzīvesbiedri atzīst, ka arī paši sev uzdevuši tādus jautājumus. Pa šiem gadiem Žēlsirdības mājā ilgāku vai īsāku laiku uzturējušies vairāk nekā 50 cilvēku, kuri līdz tam siltumu meklējuši suņu būdā un ēdienu — miskastē, kuri sisti un no mājām dzīti dzērāju ģimenēs, vārguši kopā ar veciem cilvēkiem pansionātos. Tagad daudzi no viņiem ar Tatjanas un Valērija atbalstu aizgājuši savā dzīvē, vairāki jau audzina pašu bērnus.
Tatjana ir dzimusi un augusi Ventspilī. Labestības pirmās mācību stundas saņēmusi no vecmāmiņas un mātes, bet drosmi stāties pretī netaisnībai radusi, kad pret cietsirdīgajiem vienaudžiem nācies aizstāvēt jaunāko brāli. "Tatjanā tas palicis uz mūžu — viņa vienkārši nevar paiet garām, kad dzīve vai cilvēki kādam dara pāri," saka Līga Reitere, kura ar Bražņikiem sadarbojusies un palīdzējusi, strādājot organizācijā Glābiet bērnus! Ukraiņu puisī Valērijā dzīves gudrību ieaudzinājusi kāda Odesas ebreju ģimene, kurā viņš kā bārenis nokļuvis no bērnunama. "Viņi nebija turīgi, taču sieviete, kas man bija mātes vietā, nekad neatteicās palīdzēt nelaimē nokļuvušiem," atceras Valērijs. Abu ceļi krustojušies, kad viņš kā karaskolu beidzis virsnieks dienējis Baltijā.
Pēc demobilizācijas apmetušies Ventspilī, nopirkuši īpašumu, Tatjana sākusi strādāt par sanitāri slimnīcā. "Mani tur it kā pats no sevis atrada visnetīrākais darbs — apmazgāt un pārģērbt viskraupainākos bomžus, kukaiņu apsēstos bezspēka vientuļniekus, savās fekālijās smirdošus, slimus alkoholiķus," viņa atceras. "Tagad daudzi bagātie arī gribētu no šiem cilvēkiem un savas sirdsapziņas atpirkties. Taču īstenība ir daudz skarbāka. Reiz slimnīcā vienu tādu nomazgāju, šķiet, pirmo reizi viņa pēdējos desmit gados. Viņš palūdza nodzīt bārdu, bet to es nepratu. Noliku gulēt tīros palagos. Viņš pateicībā paspieda roku, nopūtās "varbūt Dievs mani pieņems ar visu bārdu?" un nomira. Bet pirms tam varbūt kaut mirkli bija laimīgs," atceras Tatjana.
Citādie kā pašu bērni
Ap to laiku viņu ģimenē, kur augušas divas meitas, parādījies pirmais, vēlāk arī nākamie bez pajumtes un mīlestības palikušie bērni. It kā nejauši, gadījuma pēc, jo kā gan suņu būdā var atstāt no varmācības aizbēgušu bērnu, kas līdz drebuļiem un histērijai negrib atgriezties pie kaušļiem un dzērājiem vecākiem vai palikt bērnunama vienaudžu barā, kas viņu apsmej un izvaro.
"Bija skaidrs, ka šiem cilvēkbērniem priekšā vai nu noziedznieka, vai pašnāvnieka ceļš. Vai arī nožēlojama eksistence kādā pansionātā, uz kuru viņus ar izpildīta pienākuma apziņu aizvedīs un aizmirsīs izpildīgi ierēdņi," teic Tatjana. "Arī viņi ir cilvēki, tikai ar citādu likteni un veselību. Protams, neviens mūs nespieda to darīt, bija pat jāpārvar daudz birokrātisku šķēršļu, lai viņi varētu palikt. Pēc tam Žēlsirdības mājā gribēja apmesties viņu draugi, kuriem "ārpusē" gāja tikpat grūti," stāsta Valērijs, neslēpjot, ka materiālā ziņā reizēm bijis visai grūti. Palīdzējuši labi ļaudis, nedaudz arī pašvaldība.
Piemājas saimniecībā izaug dārzeņi, ir vistas, zirgs un piena devējas. "To visu kopīgi apsaimniekojam un kopīgi tērējam. Ir jāredz, cik lepni ir bērni un jaunieši, kad viņiem tas, kaut arī ne uzreiz, patiešām izdodas. Viņi jūtas šeit piederīgi un vajadzīgi," skaidro Valērijs. Tatjana ir mamma vistiešākajā un plašākajā šā vārda nozīmē. No viņas var mācīties ēdiena gatavošanu un mājas uzkopšanu, lai vēlāk to izmantotu patstāvīgajā dzīvē. Tajā nokļūt bez Tatjanas un Valērija palīdz arī abu īstās, nu jau izskolotās meitas, kārtojot dzīvokļa, darba, pensijas vai invaliditātes jautājumus.
Arī kļūstot patstāvīgi, Žēlsirdības mājas bijušie iemītnieki joprojām var nākt uz šejieni pēc padoma, palīdzības, saka Valērijs. Un arī no viņiem tiek gaidīta tikpat nesavtīga attieksme pret Žēlsirdības mājā palikušajiem.
Pievieno komentāru