Es taču viņus mīlu

Desmit kvadrātmetros

Saruna sākas idilliski: septembra saule ozollapās, paukšķēdamas birst zīles, trīs māsas sēž zarā iekārtās šūpolēs. Skaisti un būtu arī mierpilni, ja ne Svetlanas (29) kustīgā dāvana jaunākajai māsai Ritai (16) — deviņus mēnešus vecais Džesis. "Viņa man piecus gadus prasīja suni," Svetlana noglauda ģimenes pastarītei plecu. Bez Svetas un Ritas šūpolēs sēž arī Ina (20). Inese (19) strādā Īrijā un "nez vai viņu vairs tik bieži redzēsim", jo viņa grasās precēties ar filipīnieti. Savukārt brālis Igors sācis savu patstāvīgu dzīvi Rīgā, strādā celtniecības jomā.

Pirms mātes nāves kopumā septiņu bērnu ģimene dzīvojusi Ogres rajona Suntažos, tad Rīgas rajona Tūrkalnē. Tiesa, tādu īstu visas ģimenes kopā dzīvošanu māsas neatceras. Svetlanas vecākā māsa Aija (27) un brālis Aldis (31) agri sāka dzīvot atsevišķi. Kopā vairāk turējās pārējie pieci, no kuriem trīs mācījās Suntažu internātskolā, kas nozīmē mājas tikai brīvdienās. Arī Svetlana 18 gadu vecumā sāka dzīvot kopā ar draugu Tīnūžos.

"Tēvs nekāds atbildīgais nebija, jāsaka patiesība," bilst Svetlana. Tāpēc mātes nāve viņu dzīvi krasi izmainīja. Nepilngadīgajiem Inai, Inesei, Ritai un Igoram par turpmāko mājvietu varēja kļūt kāds no bērnu namiem, turklāt, visticamāk, ne visiem viens. 21 gadu vecajai Svetai bija jāpieņem lēmums: "Daudz neko nedomāju, es taču viņus mīlu." Bāriņtiesa piekrita, ka viņa kļūst par aizbildni.

"Kā pa sviestu jau negāja," Sveta saka. Četriem paspārnē paņemtajiem tolaik bijis tieši tāds "pubertātes vecums" starp 9 un 13 gadiem, kārtīgas dzīvesvietas arī nebija. "Tad manam puisim nomira vecāki, pārgājām visi pie viņa. Desmit kvadrātmetros." Lai savilktu galus kopā, viņa strādāja skolā par apkopēju. Vēlāk Tīnūžu pagasts ģimenei piešķīra nelielu dzīvokli.

Lepojas viena ar otru

"Kad gāju uz vecāku sapulcēm, visi tik sūdzas — viņš iet aiz stūra pīpēt un dzerstās, un viņa paliek stāvoklī. Man nebija tādu problēmu," Sveta stāsta par Inas, Ineses un Ritas skolas gaitām. Rita šogad beigs 9.klasi un grib kļūt par aktrisi, jo skolā aktīvi iesaistījusies teātra pulciņā. Ina apguvusi drēbnieces un konditores amatu, tagad strādā par pavāra palīgu. "Bišķi bija problēmas ar brāli, bet ar puišiem vispār ir citādāk," domā Svetlana.

Kā Sveta saka, ka viņai "baigais lepnums par māsām", tā Rita un Ina ar mīļumu par savu Svetu, viņas enerģisko raksturu un uzņēmību. Lielāka runātāja ir jaunākā Rita. Par Inu māsas labsirdīgi pasmaida — klusa, savus pārdzīvojumus vairāk patur sevī un uz vaļsirdību grūti piedabūjama. Kad Svetlana uz mirkli izgājusi, Ina atzīst, ka arī viņa gribējusi uzrakstīt Latvijas lepnumam, bet Rita paguva pirmā. Un tas izsaka visu.

Izmantojot vecākās māsas prombūtni, aizsākam sarunu arī par viņas labajām un sliktajām īpašībām. "Jauka, mīļa, māk rūpēties par citiem, daudz smaida, ir atraktīva, domā, lai Ziemassvētkos pašiem ir jautri," pagūstu pierakstīt abu māsu saukto Svetas raksturojumu.

Sliktās? "Sveta lamājas," smaida Rita. "Kā — lamājas?!" prasu. "Kad nekārtība mājās, kad kaut ko palūdz un uzreiz neizdara," tā atkal Rita. Viņa turpina, ka esot spītīga un citreiz likto darbu speciāli darot īpaši lēni. Jā, Sveta ir prasīga. "Bet viņa prasa, lai esam kārtīgi, atbildīgi un prātīgi," kā pantiņu noskaita Rita. Un smaida. Pēdējo Sveta ir sadzirdējusi: "Sākumā likās, ka tomēr netikšu galā, bet, mēs jau tādi.. ar cieņu viens pret otru."

Izglītība — galvenais

Pašreiz pašvaldības dotajā dzīvoklī, ja neskaita Džesi, dzīvo vairs tikai Sveta un Rita. Ina kopš pērnā gada dzīvo pie sava drauga. Arī Svetlana šogad maijā apprecaaējās, vīrs ir ogrēnietis, varētu pārcelties, bet "šeit vēl esmu Ritas dēļ." Ritas un Inas dēļ viņa arī Inesei piedāvāja savu atrasto darba vietu Īrijā. Par to, ko paguva sapelnīt, nopirkta zeme pie Mazās Juglas.

Ideālā nākotnes vīzija Svetlanai ir kā par savu jauno ģimeni, tā par māsām. "Es jau domāju, ka vajag mācīties, jāiet uz augstskolu," viņa saka un skatās uz Inu. Viņa māsu mudina augstskolā studēt kaut ko humanitāro zinātņu laukā. Savukārt Ritai, iespējams, piemērota būtu kāda mākslas vai kultūras koledža.

Par savu pašas dzīvi viņa atkal izdomājusi tā: kad kaut kad janvārī pasaulē nāks viņas bērniņš, otro varētu drīz pēc tam, bet pa vidu jau iestāties augstskolā. Uz manu jautājošo skatienu Svetlana smaidot atbild: "Es savu dzīvi vienmēr uz priekšu cenšos izplānot." Viņa domā, ka 29 gadi ir pēdējais laiks gan sākt audzināt savus bērnu, gan steigt iegūt izglītību. Jo tad, kaut kad pēc tam taču beidzot varētu padzīvot arī tikai pati sev.