Pensionētais skolotājs Jānis Āboliņš mācījis peldētprasmi vairāk nekā tūkstotim mazu un lielu peldētnepratēju un turpina to darīt joprojām
Jūtieties kā mājās, tikai nekāpiet uz galda ar kājām un neraustiet kaķi aiz astes, — aicinādams iekšā, joko skolotājs Jānis Āboliņš. Var just, ka viņa mājā Jēkabpils rajona Kūku pagastā tik tiešām daudzi jūtas kā mājās. It sevišķi tie, kuriem viņš ir iemācījis peldētprasmi vai arī ievadījis lielajā sportā. Vairāk nekā 39 gadus Jānis Āboliņš nostrādājis Sūnu pamatskolā par sporta skolotāju. Peldētmācīšana ir viņa vaļasprieks un sūtība.
"Katru var iemācīt peldēt, vismaz turēties uz ūdens. Tāds cilvēks nav vēl pasaulē piedzimis, kurš nevarētu peldēt. Pat 70, 80 gados šo prasmi var iemācīties," saka dzīvespriecīgais vīrs, par kuru grūti spriest, ka gadi viņam jau ieritējuši astotajā desmitā. "Rīt pagasta bērniem svētki, man jāorganizē viņiem peldēšanas stafetes. Pensija ir, varētu sēdēt mājās, bet es tā nevaru. Visu dzīvi esmu saistīts ar sportu un bērniem."
Glābt cilvēkus
Jānis Āboliņš stāsta, ka pats iemācījies peldēt vēlu, tikai mācoties 6.klasē. "Toreiz manā acu priekšā Daugavā slīka meitene. Viņa brida uz saliņu, kur ganīja kazas, bet pa nakti pēc lietus bija pacēlies ūdens, viņa iekrita bedrē un nevarēja tikt ārā. Mēs bijām pieci puikas, visi stāvējām malā un noskatījāmies. Meitenei, par laimi, izdevās izrauties krastā, un tad viņa teica: "Puikas, kā jums nebija kauna?" Pat pēc 60 gadiem man joprojām ir kauns par to, ka es nesteidzos viņu glābt, tāpēc arī mācu bērnus peldēt, jo notiek ļoti daudz nelaimes gadījumu uz ūdens."
Kopš tiem laikiem J.Āboliņš ir glābis dzīvību daudziem, bet vēl vairāk ir tādu, kuriem viņš dāvinājis iespēju pašiem nosargāt sevi no nelaimes. Pēc viņa iniciatīvas jau 60.gados ezerā pie Sūnu pamatskolas tika uzbūvēta slēgtā peldētava, kur notika pat rajona mēroga skolēnu sacensības. Tagad siltajās vasaras dienās viņš dodas uz Laukezeru, kur bez jebkādas atlīdzības māca peldēt gan bērnus, gan pieaugušos. "Esmu bijusi lieciniece, kā liela auguma puisietis kautrīgi stāsta skolotājam, ka neprot peldēt, tāpēc visu mūžu esot mazvērtības komplekss. "Kas par muļķībām," atbild skolotājs, "ejam un sāksim strādāt." Paiet neilgs laiks, un lielais puisietis peld. Arī mani skolotājs peldēt iemācīja 45 gadu vecumā, kaut arī uzskatīju sevi šajā stihijā pilnīgi par cirvi un āmuru," stāsta Jāņa Āboliņa kaimiņiene Sarmīte Ozoliņa, kas viņu jau otro gadu iesaka Latvijas lepnuma titulam.
Leģendārā klētiņa
Vēl joprojām Kūku pagastā nav trenažieru zāles, tāpēc tie, kuri vēlas trenēties vai pavingrot, dodas uz skolotāja Āboliņa leģendāro klētiņu. Čīkstēdamas veras laikazoba sagrauztās klētiņas durvis, aiz kurām ir improvizēta sporta zāle — pašdarināti trenažieri, dažāda izmēra svaru bumbas, stieņi. Pie durvīm piestiprināts zīmējums — svaru bumba, pieci olimpiskie riņķi un uzraksts "No svaru bumbas līdz olimpiskajām spēlēm".
"Man te tik tiešām ir izauguši čempioni, pat olimpisko spēļu dalībnieki, tai skaitā bobslejists Egils Bojārs. Te var nākt jebkurā laikā, vasarā jau mazāk, bet kādi četri pieci trenējas ik dienas," palepojas skolotājs. Diemžēl klētiņai, kurai jau vairāk nekā 160 gadu, viens stūris jumtam jau iebrucis, bet remontam vai jaunas celtniecībai J.Āboliņam naudas nav. "Viss te balstās tikai uz entuziasmu. Tur ir jābūt trakam, lai gandrīz pusgadsimtu to darītu. Es laikam esmu traks. Esmu daudzreiz griezies pēc palīdzības gan pagastā, gan rajonā, lai atjaunotu blakus esošo šķūni un tur saliktu visus rīkus, bet man saka tā — noraksti visu valstij, tad mēs tur ieguldīsim naudu. Citādi nekā."
Tas, ka gan pašvaldība, gan skola maz uzmanības velta sportam, ir Jāņa Āboliņa lielā sāpe. "Jūtu, ka sportam skolā tiek pievērsts mazāk uzmanības. Man nevienam atlaides nebija, domāju, lai visiem bērniem būtu interesanti. Bet tagad es aizeju uz lielajām skolām, tur klasē ap 30 bērnu. Ar šausmām noskatos, ka stundā piedalās kādi seši, bet septiņi sēž uz soliņa, septiņi atbrīvoti, pārējie aizmukuši un pīpē aiz stūra. Kāpēc nepatīk sporta stundas? Bērniem vairs negribas kustēties. Sēž pie datora. Šādā veidā mēs panāksim, ka jaunā paaudze izaugs tizla."
Darīt labu
Vēl viena J.Āboliņa sāpe ir Laukezers, viens no trim tīrākajiem ezeriem valstī. Ezers tagad ir privatizēts, taču par pludmales tīrību neviens nerūpējas, bet skolotāja aktivitātes dažs uzskata par dīvainām. "Atpūtnieki krastus piesārņo. Ja mēs nelasītu atkritumus, tur vispār būtu beigas. Neviens nepalīdz, vienīgi bērni. Pagasts tik saka — vajag, vajag, kaut ko vajag, bet neko nedara. Mani šokēja viena mūsu deputāta teiktais, ka patvaļību jau, lūk, viņi nevarot atļauties. Un es tad sāku domāt — tas, ka tualešu nav, ka sit pudeles, ka stikli zālē paliek, ja iznīcina vēzīšus, — tā nav patvaļība. Bet, ja tu savāc to visu, tā jau ir patvaļa." Jānis Āboliņš uzskata, ka pret ļaunumu nevajag cīnīties ar ļaunumu, jo tad ļaunais tikai vairosies.
"Par ko savā dzīvē visvairāk esmu gandarīts? Ja, skolā strādājot, varēju izdarīt tā, ka mani skolēni tiek sacensībās pirmajā trijniekā, biju gandarīts. Ja es, ilggadējs donors būdams, esmu kādam devis asinis un cilvēks atveseļojas, tad esmu gandarīts. Ja es redzu, ka bērns vai pieaugušais beidzot peld, ka priecājas par to, tad man arī ir milzīgs prieks. Esmu gandarīts, ka man ir izdevies izdarīt kaut ko labu."
Jānis Āboliņš bēdīgs stāsta, ka nesen nomiris suns, kas ilgus gadus viņu uzticīgi sargājis. Tagad palicis tikai kaķis, gribētos jaunu suni, ar ko parunāties vakaros. Dēls un meita dzīvo atsevišķi. Dažkārt kļūst drusku vientuļi. Tomēr audzēkņi ilgi skumt neļaujot.
"Ziniet, viens mans audzēknis, Ņikita, kas jau divos pasaules čempionātos startēja svaru bumbu celšanā, izdomājis tādu stiķi, kas man ne sevišķi patīk. Dibināt klubu, un ar tādu skaļu nosaukumu: Jānis Āboliņš. Dabūja manu jaunības dienu bildi un uz krekliņa kopā ar uzrakstu. Varēja nosaukt Jānis, varēja nosaukt Ņikita. Bet nē!" samulsis smaida Jānis Āboliņš.
Pievieno komentāru