Skolotāja Ilze Stikāne piekrita mācīt savā klasē Ievu Ivkinu, kurai ir īpašas vajadzības
Divi stilīgi džekiņi lakstojas ap meiteni ratiņkrēslā un solās viņu izraļļot pa pagalmu. Trīs pieaugušas sievietes par to uzjautrinās. Gana neticams skats, jo īpaši, ja tas notiek skolas pagalmā un vasarā. Meitene ratiņkrēslā ir Ieva Ivkina. Trešo gadu viņa mācās Kalsnavas pamatskolā, jo skolotājai Ilzei Stikānei pietika drosmes un spēka uzņemties mācīt Ievu kopā ar citiem. Nu Ieva var galvā sarēķināt, cik ir četri reizināts kubā, un ieguvusi uzticamus draugus. Uzzinājuši, ka par Ievu būs raksts, uz interviju atnākuši divi no viņiem — Agnis un Jānis. Ievas paraugs iedvesmojis vēl trīs Kalsnavas vecākus un viņi vēlas, lai septembrī būtu klase bērniem ar īpašām vajadzībām.
Pretlikumīgā Ieva
"Ieva pati cepa," mamma Inta Ivkina nogriež man gabalu no zemeņu kūkas. Ieva vēro un gaida, ko teikšu. Izdzirdējusi uzslavas, viņa atbild ar smaidu līdz ausīm vārda vistiešākajā nozīmē. Ieva ir jauka un gudra 16 gadus veca meitene, vien grūti parunāt un neklausa rokas. To liedz dzemdību trauma. Ārsti mammai teikuši, ka pie vainas ir bērniņa nepareizā guļa. "Bet kā es to varēju zināt?" Inta uzskata, ka ārsti bijuši nolaidīgi. Pirmajos mēnešos Ieva bijusi tāda pati kā citi bērni, taču pēcāk nav gribējusi rāpot un runāt. Braukāts pie vairākiem ārstiem, taču slēdziens bija negrozāms — bērnu trieka. Vecāki cerēja, ka tad, kad Ieva tiks uz pekām, varētu domāt par otru bērniņu. Nesanāca. Ievai vajadzēja veltīt daudz laika, mammai no darba nācās aiziet. "Jo ātrāk realitāti pieņem, jo vieglāk dzīvot. Nav jau arī citu variantu, kā vienkārši sadzīvot ar to," Inta nosaka.
Lai arī dūša šad tad apskrienoties, viņa turpina cīnīties. Viena cīņa ir galā. Lai arī rajona izglītības speciālisti apgalvoja, ka Ievai pienākas tikai mājas apmācība un viņa nevar mācīties skolā, jo skolotājiem vajadzīga speciālā izglītība, mamma neatkāpās. Viņa arī negribēja, ka meitai jāmācās Dzelzavas speciālajā internātskolā. Lai arī skola ir laba, netika pieļauta pat doma, ka dienu un nakti par viņu rūpēsies sveši cilvēki. Ieva bija pieradusi pie mājām un vecākiem. Divreiz nedēļā Ievu mājās mācīja skolotāji no Kalsnavas pamatskolas, un ik 1.septembri mamma klusi cerēja — varbūt kādreiz varētu mācīties kopā ar visiem.
Konfektes ēšana
Pirms trim gadiem viss mainījās. Pēc 18 gadu darba Mārcienas pamatskolā uz Kalsnavu atnāca strādāt skolotāja Ilze Stikāne. Direktore Gunta Lapsa pastāstīja par Ievu un viņas neatlaidīgo mammu. "Bet pamēģināsim! Redzēs, kā būs, vai tas aizies," Ilze bija ar mieru uzņemt Ievu savā klasē. Kāpēc gan? "Kas tad to darīs?" Ilze jautā. Neviens no ģimenes nav iebildis, turklāt "esmu brīva", Ilze smej.
Ievas mamma bija pārsteigta, kad 1.septembrī viņa pēc svinīgā akta nevis devās mājup, bet tika uzaicināta uz 3.klasi. Skolotāja Ilze gribēja iepazīties. Viņa atzīst, ka bija dubultsatraukums — pretim raugās jauna klase un Ieva. Izlīdzēja rotaļu vārna, kurai Ilze zem spārna iesprauda meža zemeņu ceru. Skolotāja notupās pie bērniem un pa apli deva vārnu, aicinot pasmaržot vasaru. Pēcāk Agnis atzinis: "Kā nobijos, jūs pirmoreiz ieraugot. Bijāt tik gara!" Ne velti, jo skolotāja ir liela sportiste un klase atzīta par 2007.gada sportiskāko Latvijā.
Pēc pāris dienām Ilze un direktore izlēma, ka Ieva var mācīties skolā, vien likums nosaka, ka skolotājam vajag speciālu izglītību. Skola kursus apmaksāja, un Ilze ieguva vajadzīgās iemaņas. Varēja Ievu aicināt uz skolu. Izdzirdējusi uzaicinājumu, mamma bija pārsteigta. "Gribas pateikt vārdos nepasakāmo paldies," pieteikumā Latvijas lepnumam raksta Inta Ivkina.
Pirmajās nedēļas viņa skolas solā sēdēja Ievai blakus, taču vēlāk notika cīniņi par blakussēdētāju un stūmēju tituliem. Vesels pārbaudījums bija klasesbiedrenes dzimšanas diena. Tika dalītas konfektes, bet neviens nezināja, kā pie tām tiks Ieva. "Visiem lielas acis. Stāvam apkārt un domājam. Varbūt vienkārši jāliek mutē? Kad tas izdevās, visiem bija tāds — hooo, fūū!" Ilze atviegloti nopūšas un pasmejas. Agnis un Jānis piebilst, ka dzimšanas diena svinēta arī pašai Ievai. Esot atteikušies no kopīgās dāvanas, jo kaut ko sarūpēt gribējis katrs pats. Pūtuši balonus, taču daudzi pārsprāguši. Skrējuši pakaļ jauniem. Nopirkuši ziedus un svinīgā gājienā devušies cauri Kalsnavai.
Vajag līdzekļus
Ar mācībām Ievai sokas. Matemātikā viņa spēj sarēķināt pat četri kubā, arī ar datoru iemācījusies rakstīt. "Ieviņ, parādi, kā raksti ar degunu! Uzraksti savu vārdu!" puikām iespīdas acis, un viņi traucas pie datora. Apstājas ap Ievu un mudina. Kad izdodas pirmais burts, puikas sauc "bravo" un "urā". Ieva sapriecājas, un otrais burts tik žigli neiet, tomēr vārds tiek uzrakstīts gana ātri. "Un tagad ar knābi!" zēni sauc un liek Ievai galvā dzeltenu ķiveri, kurai priekšā piestiprināts metāla stienītis jeb knābis. Arī ar to Ieva uzraksta savu vārdu. Puikas uzvaroši smaida, it kā paši to būtu paveikuši. "Skolēni ir kļuvuši labsirdīgāki. Ieraugot līdzīgu cilvēku uz ielas, nesmiesies un nerādīs ar pirkstu," teic Ilze. Viņa gribētu, lai arī pieaugušie ir tikpat saprotoši. "Ne jau Ievu vajag integrēt, bet mūs. Mēs katrs pats nezinām, kas ar mums var notikt rīt."
Sarunas laikā direktore ir bažīga. "Dabūšu vēl sodu," viņa nosaka. Ja līdz šim Ieva mācījās sākumskolā un Ilze bija izgājusi kursus, kas ļauj mācīt bērnus ar īpašām vajadzībām, tad 5.klase, kurā Ieva mācījās pērn, jau skaitījās pamatskola un visus priekšmetus nepasniedza viens skolotājs. Teorētiski, visiem vajadzēja būt beigušiem kursus. Tas tiek darīts palēnām, jo trūkst naudas. Notikums ar Ievu ir iedvesmojis, un skolā varētu nokomplektēt klasi, jo mācīties vēlas vēl trīs bērni. Vai būtu pretlikumīgi, ja viņi piedzīvotu to pašu, ko Ieva? Dziedāt ar klasesbiedriem pie eglītes, talkās cept desiņas ugunskurā, braukt ekskursijā un redzēt skaistu pili, uzvarēt skriešanas stafetē, kur nemaz nav jāskrien, jo ratiņkrēslu stumj puikas. Visvairāk Ievai gribētos pašai savu trīsriteni, lai varētu izskrieties kārtīgi!
Pievieno komentāru