Izglābās pa avārijas lūku

Gāzās grāvī

"Ar autobusu, kas no Ugāles caur Blāzmu iet uz Ventspili un atpakaļ, braucu diezgan bieži, bet tādu trakumu gaišā dienas laikā un labos ceļa apstākļos piedzīvoju pirmo reizi," atceras 2.grupas invalīde Vera.

"Autobusā iekāpu pieturā Puzenieki. Kā jau paslims cilvēks, apsēdos vienā no priekšējiem sēdekļiem labajā pusē un skaidri varēju redzēt gan ceļu, gan šoferi, varbūt tāpēc paspēju noreaģēt. Pēc laiciņa autobuss uzņēma pazīstamu skolotāju Māru Korotkovu, viņa stāvēja kājās, runājās ar manu kaimiņieni, kurai līdzi bija mazmeitiņa," Vera labi atceras 7.augusta reisu, ar kuru tā arī nav nokļuvusi līdz Ventspilij. "Redzu, šoferis skaita un liek pa nodalījumiem sīknaudu, un — šausmas! — uz ceļu neskatās, bet priekšā līkums. Kad attapa griezt stūri, bija par vēlu, mēs jau sākām gāzties grāvī. Pat iekliegties lāga nepaguvu, tikai iekrampējos priekšējā tureklī, varbūt tāpēc paliku dzīva un ar veseliem kauliem, kuri gan sāp joprojām." Viņa atceras, ka kādam ugālniekam tik labi nav veicies, viņš ar galvas traumu aizvests uz slimnīcu.

"Šoferis atrāva griestos ierīkoto avārijas lūku, kas tagad atradās sānos, sāka zvanīt ātrajai palīdzībai un policijai. Pāris meiteņu pa lūku izlīda, bet ne jau man, invalīdam, tas bija pa spēkam. Te skatos — stāv ārpusē mans bijušais priekšnieks, pie kura kolhoza laikā strādāju Blāzmas zvērsaimniecībā. Ieraudzīja mani, sauc: "Veriņ, nebaidies, ķeries man ap kaklu, tūliņ izvilkšu! Tā abi ar dēlu viņi mani izdabūja ārā. Bez skrambiņas ap asajām lūkas malām, kaut gan maniem gabarītiem tā bija stipri par knapu," tagad jau ar humoru atceras invalīde. Viņa izpestīta viena no pēdējām, jo pārējie atradušies tuvāk caurumam.

Glābt ir pašsaprotami

Guntis Ofkants lielāko daļu no saviem 48 mūža gadiem dzīvojis un strādājis Puzes pagastā. Ģimene arī tagad tur, bet viņš, kā pats saka, pārvalda sievas Līgas īpašumu Eglāji Tukuma rajona Smārdes pagastā, apsaimnieko ražīgus ābolu dārzus, ir arī šī pagasta padomes deputāts. Torīt kopā ar dēlu Kasparu, Latvijas Lauksaimniecības universitātes 3.kursa studentu, devušies no Blāzmas uz Tukumu. "Dažus kilometrus no mājām šosejas malā pamanīju baltumu, izskatījās, ka kāds vieglais automobilis iegriezies sānceļā. Bet nē, tas bija apkritušais reisinieks, skuķīši blakām, māj ar roku, lai apstājos," atceras G.Ofkants. Viņš nepieļauj pat domu, ka varētu pabraukt garām, redzot nelaimē nokļuvušus cilvēkus.

"Neesmu no tiem, kas par katru cenu grib skatīt šausmu ainas, un, ja līdzīgā situācijā redzu jau atbraukušus mediķus un policiju, parasti neapstājos. Bet šoreiz tur neviena nebija, palīdzība varēja izrādīties nepieciešama," stāsta G.Ofkants, atceroties, ka pirms tam ceļu transporta nelaimēs kādam palīdzēt nav gadījies. Toties no uguns gan ir nācies glābt kā ļaudis, tā mantu. "Laukos jau tas ir tik pašsaprotami!" uzskata zemnieks.

Ne vienmēr steidz palīgā

Ventspils ceļu policijas priekšnieks Juris Krilovskis, runājot par šo un līdzīgiem gadījumiem, tik optimistisks par garāmbraucēju steigšanos palīgā nav: "Ir šoferi, kas, ieraugot avarējušu automašīnu, nemaz nepiestāj vai piebremzē tikai ziņkārības dēļ. Bet var taču būt, ka zem tās vai kur netālu krūmos guļ pusdzīvs cilvēks, kuram vēl var palīdzēt! Daudzi varbūt baidās no asinīm, no aizkavēšanās ceļā vai negrib vēlāk būt liecinieka statusā. Tāpēc labāk brauc garām, nepadomājot, ka arī paši var nonākt līdzīgā situācijā," no savas un dienesta kolēģu pieredzes vērtē J.Krilovskis. "Arī 7.augusta gadījums varēja būt daudz traģiskāks, taču palīgi, par laimi, izrādījās gatavi arī uz ļaunāko un gāja klāt," uzslavē J.Krilovskis. Viņš domā, ka par līdzīgu rīcību cilvēki būtu pelnījuši ja ne ordeni vai medaļu, tad publiski pateiktu labu vārdu noteikti.

"Ko nu par skaļu pateicību! Man pietiek ar Veriņas, Mārītes Korotkovas un citu caur lūku izvilkto pazīstamo paldies," saskatot savā rīcībā pašsaprotamu cilvēcīgumu, pieticīgs ir G.Ofkants. Viņš priecājas, ka arī dēls Kaspars šai ziņā domā un spēj rīkoties līdzīgi. Varbūt tā darīs arī Ofkantu dzīvokļa kaimiņš Blāzmā trīspadsmitgadīgais Pēteris Āboliņš, kurš Dienai rakstīja: "Ar viņiem lepojos ne tikai es, bet viss pagasts!"

Vera atceras, ka autobuss toreiz vēl nav uzņēmis lielu ātrumu, līkumam pretī bijis tikai grāvis, ne krauja, pa kuru kūleņojot. Lejā droši vien būtu atrasti desmit līķi. Maršrutā turpinot braukt tas pats šoferis, tikai ar citu autobusu, jo avarējušais ir remontā. "Par negadījuma iemeslu tika atzīta autobusa šofera neuzmanība, kam nav bijis smagu seku. Par šādu pārkāpumu likums neparedz šoferim atņemt vadītāja apliecību," stāsta J.Krilovskis. Vera cer, ka vismaz laba mācība tā viņam būs bijusi — turpmāk braucot, skatīsies tomēr uz ceļu, nevis skaitīs santīmus.