Uzņēmēja Solvita Strausa finansiāli atbalsta mālpiliešus, jo viņai patīk palīdzēt
Nav naudas. Tuvojas septembris, bērnam jādodas uz skolu, taču mācību grāmatu nav, arī apģērbs kļuvis par mazu. Nomiris tuvinieks. Nav naudas bērēm. Tik ļoti gribas ar citiem pagasta invalīdiem izrauties no četrām sienam un aizbraukt uz teātri. Nav naudas. Ir smagi tādā brīdī lūgt palīdzību. Mālpiliešiem ir nedaudz vieglāk, jo viņi zina, ka uzņēmēja Solvita Strausa palīdzību neatteiks. Solvitu Latvijas lepnumam piesaka invalīdu biedrība Notici sev, kurai tieši viņas labvēlība palīdzējusi atsperties, kļūt patstāvīgiem un palīdzēt citiem.
Vakariņu vērtība
"Nu, kas es par lepnumu," Solvita nosmaida un jautā, vai tiešām nepienāk vēstules no citiem pagastiem par uzņēmējiem, kuri palīdz savējiem. Nepienāk gan. Vairāk ir to, kuriem pašiem trūkst naudas, bet dala pēdējo santīmu. Kāpēc gan dot mazturīgajiem un invalīdiem, ja tā vietā var pavadīt nedēļas nogali Londonā? Vismaz kāds gandarījums! Solvita parausta plecus. "Nu, var jau būt. Bet kāpēc to nedarīt, ja varu? Man patīk palīdzēt. Dažs Rīgā par vakariņām labā restorānā izmet simt latu, taču citam tā nauda ir izšķiroša." Pērn Notici sev vajadzēja ne vairāk, ne mazāk naudu kārtīgu biznesmeņa vakariņu vērtībā, lai Mālpils invalīdi apvienotos biedrībā, sāktu rīkot seminārus un rakstīt projektus. Bija idejas, taču trūka naudas.
"Ja dzīvotu Rīgā, laikam palīdzētu mazāk." Solvita stāsta, ka Mālpilī visa dzīve kā uz delnas un vajadzības redzamas. Solvita pati ir dzimusi rīdziniece. Uz dzīvi Mālpili pārcēlās pirms 23 gadiem, kad viņas vīru Aivaru, inženieri siltumtehniķi, nosūtīja uz agrofirmu strādāt. "Kādi lauki, nu, dziļi lauki!" Solvita domāja, kratoties ar autobusu uz Rīgu aizstāvēt diplomdarbu. Pie rokas bija viens puika, vēderā otrs, padusē rasējamie ruļļi.
Solvita strādāja par projektētāju līdz 90.gadiem, kad kā daudzi cilvēki viņa palika bez darba un deviņus mēnešus bija bezdarbniece. Kad vīrs un partneri nodibināja savu uzņēmumu, Solvitai nācās pārkvalificēties par grāmatvedi. Palīdzēt Solvita sāka pirms desmit gadiem, līdz ko parādījās vairāk naudas.
Sponsorēšanas jautājumos Solvitas un vīra domas dalās. Viņš atbalsta Motosporta federāciju, samariešu apvienību, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Gaismas tīklu, savukārt Solvita no saviem līdzekļiem — mālpiliešus. Dažkārt pat pa kluso. Vīrs gan sakot, ka ir gadījumi, kad ziedot nevajag, jo par to jāparūpējas valstij. Bet ja pašvaldībai līdzekļu nav? Tā kā Solvita ir Mālpils pagasta padomes deputāte un darbojas sociālajā, kultūras un izglītības komisijā, viņa labi redz vajadzības. Visvairāk pabalsti tiek piešķirti malkas iegādei, brīvpusdienām, bērnu sagatavošanai skolai, medicīnas pakalpojumiem. Dažkārt, kad pēc papīriem un rēķiniem cilvēks neskaitās mazturīgais, jo ir par latu bagātāks, viņam nepienākas pabalsts operācijai. Tad Solvita iedod savu naudu. "Situācija ir pasmaga. Ja tāda nabadzība ir Rīgas rajonā, kas notiek Latgalē?"
Arbūzs un bezē
Pēc pētnieka Lato Lapsas aprēķiniem, Strausu pāris ir miljonāri. "Bet es nevaru aizdot tā uz sitienu piecsimt latu. Cilvēki nāk pie manis, taču es saku — pagaidiet, kad būs algas diena, tad iedošu." Solvita smejas, ka pēc dažām dienām jau ir tukšā. Prasītāju netrūkst. Vienam kredīts jānomaksā, citam jānopērk bērnam rakstāmgalds, zeme zemesgrāmatā jāiereģistrē. Bet varbūt to galdu nemaz nenopirka? "Gan jau nopirka. Man nevajag atskaiti. Man pietiek, ka cilvēks aizgāja apmierināts."
Solvitai ir vēl kāda jauka sadarbība. Mālpilī darbojas vecmāmiņu klubs. Solvita viņām dāvā mīlas romānus, kuri omītēm ļoti patīk. Savukārt viņas par to Solvitai dāvā zeķes, cimdus, čības. Ziemassvētkos uzdāvināja pašu lietas sveces.
Vai nauda tiešām nesamaitā? Solvita smejas. Viņa labi zina, kā ir, kad tās nav. Ai, kā gribējās sev tādu skolas formu, kāda bija nopērkama Bērnu pasaulē. Solvitai skolas formu uzšuva vecmamma. Sākot no 7.klases, Solvita sāka vasarās strādāt. Par darbu fabrikā Parīzes komūna viņa saņēma 197 rubļus. "Tik daudz! Domāju, ka viņi kļūdījušies. Nauda negāja makā iekšā. Es tūlīt nopirku arbūzu un bezē cepumu tūtu."
Nauda nav mainījusi Solvitas sirdi. Arī draugi tie paši. Nākamgad visām klasesbiedrenēm pēc kārtas tikšot svinētas 50 gadu jubilejas. Viņas ik pa laikam satiekas Rīgā un iztriecas. "Solci, atceries, tu kādreiz dzīvoji pagrabā Kirova ielā. Kā mums tur patika!" — "Bet es tevi apskaudu par to, ka tu dzīvo Viļa Lāča ielā." — "Bet tev bija mājās tie garšīgie konservi ar zivīm tomātos!"
Nauda nesamaitā sirdi. Solvitai patīk dot. Televizorā redzot, ka kādam vajadzīga palīdzība, Solvita mēdz zvanīt, ieskaitīt kontā naudu. Vīrs jau viņu pavelk uz zoba, ka vajadzēšot pirkt autobusu, jo pa ceļam uz darbu Solvita savāc automašīnā bērnus, kuri dodas uz skolu.
Pievieno komentāru