Grāmatnieku muzeju Jāņa Rapas dzimtas mājās izveidojusi Aija Štosa
No šosejas nogriežamies uz lauku zemes ceļa. Visapkārt rapšu lauki. Tālumā, lielu koku pudura ieskauta, rēgojas koka māja. Pabraucam garām laukakmenim pašā ceļmalā ar uzrakstu Ķipi. Pirms vairākiem gadiem, braucot pa šo pašu ceļu, nekā tāda nebūtu. Māja, atstāta bez saimnieka uzmanības, bija nolaista, dārzs aizaudzis ar nātrēm un dadžiem cilvēka augumā. Tomēr uzņēmīgā un enerģiskā Aija Štosa, kura jau 17 gadus saimnieko Ķipos, visu izmainīja — sakārtoja gan dārzu, gan māju un iekārtoja šeit vienīgo Latvijā Grāmatnieku muzeju. A.Štosas draudzene Vigita Pumpure, iesakot māju saimnieci Latvijas lepnuma balvai, raksta, ka Ķipos apstājas laiks.
Ienākot mājā, pārņem siltums un ar malku kurinātas krāsns smarža. Uz siltā dzelzs spaiņa vāka laiski gulšņā kaķene. Apsēžamies krēslainā un vēsā istabiņā, un Aija sāk stāstīt par savu dzīvi. Uz galda rūpīgā kaudzē guļ grāmatas.
Cīņa ar nātrēm, dadžiem
Aija šeit saimnieko kopš 1990.gada. Lai arī Ķipi ir grāmatnieka Jāņa Rapas dzimtas mājas, īpašums vairs nepieder Rapu dzimtai. Jau 1928.gadā māju pārdeva, un tā nonāca svešu cilvēku īpašumā, kuru pēcnācēji tagad dzīvo Amerikā. Viņi savu īpašumu ir nodevuši Aijai nomā. Par pliku paldies, teic A.Štosa. Un, lai arī mājas ir vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis, pašvaldībai gar privātīpašumu nav nekādas darīšanas.
90.gados apkārtne un ēkas bija krietni nolaistas, dārzs aizaudzis tā, ka kājas ķērušās. Taču spītīgā Aija, kā par viņu raksta V.Pumpure, izkarojusi māju kultūrai un ar talcinieku palīdzību sakārtojusi sētu. Pati Aija toreiz teikusi, ka dadži un nātres neizturējuši ekspansiju un padevušies. Viss panākts pašu spēkiem — palīdzējuši gan ģimenes locekļi, gan draugi, skolēni un pat pazīstami rakstnieki. "Nekad neesmu bijusi ideāliste, taču Atmoda sajauca galvu," par ideju sakārtot vēsturisko objektu un savu neatlaidību stāsta Aija. "Tolaik domāju — nu tik varēs savai mīļai dzimtenei kalpot," saka Aija. Lielākoties viss paveikts, pateicoties idejai un darba mīlestībai. "Nav man nekādas misijas apziņas, vienkārši nevaru vairs atteikties no tā, ko esmu iesākusi. Esmu pienākuma cilvēks," viņa saka. Tomēr viņa pati reiz savu dzīvi Ķipos ir salīdzinājusi ar dzejnieces Velgas Kriles vārdiem: "Šeit nav neviena, kas redzētu, cik brīnišķīgi es noziedu."
Pilna klēts grāmatu
Tagad Ķipos ir ierīkots Grāmatnieku muzejs, kuru veido trīs bibliotēkas: izdevniecības Valters un Rapa izdotās grāmatas, A.Štosas personīgā bibliotēka un Grāmatu klēts, kurā salikti tūkstoši cilvēku saziedoto grāmatu. "Grāmatu klēts ir visunikālākā bibliotēka, jo tajā drīkst ņemt jebkuru grāmatu, kas iepatīkas. Ej, sēdi, lasi, meklē, kādā valodā vēlies. Tas ir kā magnēts, kā narkotika, īpaša aura, pilnīgs miers... Laiks apstājas," raksta V.Pumpure. Klētiņai vēl nav durvju. Tās esot pasūtītas, teic Aija. Grāmatas stāv, saliktas vairākos plauktos, pa klētiņu skaidra vējš un dzenā rudens lapas. Apstākļi neesot piemēroti grāmatu glabāšanai, atzīst Aija, taču, tavu brīnumu, tās nebojājas. Grāmatu muguriņas vēsta — Pastērs, Dikenss, Markss un sātans, Džonatans Svifts, Ceļš vēja pusē u.c. A.Štosa ar lepnumu mums izrāda arī rokdarbu klētiņu, kur blakus austām un adītām sedziņām ierīkota pavārgrāmatu izstāde. Te izliktas grāmatas dažādās valodās. Uz grāmatas Saldās un sāļās tortes latvieša galdā vāka smaidīgs redzams pat Ivars Godmanis.
Darbs mūža garumā
Aija lasa grāmatas kopš bērnības. Arī jaunībā, studējot augstskolā, viņa daudz lasījusi un iepazinusi dažādu kultūru un stilu rakstniekus. "Studiju laikā kopmītne bija trešajā stāvā, bet bibliotēka — pirmajā. Tādu komfortu nekad nebiju piedzīvojusi," saka Aija un viņas lūpas savelkas smaidā. Vēl būdama skolniece, Aija, nolēmusi, ka reiz iekārtos pati savu bibliotēku, taču nekad dzīvē viņai nav bijusi doma par muzeja veidošanu.
Droši vien mīlestības dēļ pret literatūru un kultūru dzīve Aijai piespēlējusi virsuzdevumu — savest kopā cilvēku ar grāmatu. To viņa lieliski pieprot. Ķipos reizi mēnesī tiek rīkoti dažādi pasākumi: bērniem veltītais Burvju un raganu sammits, Jāņu ielīgošana, dažādām tautu kultūrām veltīti svētki Tomēr tik tuvu, Veco grāmatu svētki u.c. "Ja es neko nedarītu, sen būtu sabrukusi, neizturētu. Ja man decembrī nebūtu jārīko pasākumi, nezinu, kā pārdzīvotu tumšo laiku," saka A.Štosa. "Tikai tā var izturēt gaišo šodienu," viņa ironizē.
A.Štosa uzskata, ka darbs uztur cilvēku. Taču ne tik daudz fiziski, cik garīgi. Par to liecina tas, ka viņa visus šos gadus ir strādājusi savas mīlestības — grāmatu — dēļ un daudzo gadu laikā nav saņēmusi finansiālu palīdzību ne no valsts, ne pašvaldības. "Projektus rakstīt nav lielas jēgas, jo remontam naudu neviens nedod," viņa saka. "Visur pieprasa, lai naudu izlieto kultūras mantojuma saglabāšanai. Taču kā gan es varu saglabāt kultūras mantojumu, ja nevaru remontēt šo saimniecību?" jautā Aija.
Kādā no skolēnu projektu darbiem, ko Aija iedod līdzi, meitenes raksta, ka Ķipos sirds kļūst labestīgāka un dvēsele bagātāka. Aija neuzskata, ka saimniecība, kurā nav durvju un kārtīgu sliekšņu un grāmatas tiek glabātas nepiemērotos apstākļos, būtu pelnījusi Latvijas lepnuma titulu. Tomēr, pati sevi nodēvēdama par neārstējamu grāmatnieci, atzīst, ka šis nav īslaicīgs veikums. "Tas viss ir mūža darbs.".
Pievieno komentāru