Projektā Piliens jūrā Ards Ķiņķeris audzēkņiem palīdz izprast pasauli ārpus bērnunama
"Labdarības pasākumi" — skan gan lepni, gan arī mazliet… apnicīgi. Skeptiķi un pesimisti nošņaukājas — atkal kāds kaut ko vāks, lai pēc tam par viņu runātu. Bet viņiem šie pasākumi nav domāti. Tie uzrunā tos, kuriem ir dāsnas sirdis (ne vienmēr tas ir savienojams ar bieziem makiem), dzīvesprieks un aizrautība. Tā Ardam Ķiņķerim publicitāte nerūp, bet sava mērķa labad viņš piekrīt intervijai. Vaicāts, kāpēc rīko labdarības projektu Piliens jūrā, viņš atbild lakoniski: "Mūsu mērķis ir sniegt bērnunamu bērniem pozitīvas emocijas un parādīt, ka arī viņiem ir iespējas darīt to pašu, ko spēj viņu apbrīnotie mākslinieki, sportisti un citi cilvēki." Kā bijušais internātskolas audzēknis Ards labi zina, ka bērniem, kuri savu dzīvi sāk, augot bērnunamā, viss ir pašiem jāiemācās. Viņiem trūkst vecāku parauga un bieži vien nav neviena, kam uzdot jautājumus. A.Ķiņķeris pārstāv autosporta klubu SRM motosports, kas sācis ilgtermiņa labdarības projektu.
Ko skola neiemācīs
"Kurš cits darīs, ja ne mēs?" atjautā Ards. "Arī tie bērni, kuriem kāds laiks jāpavada bērnunamā, ir mūsu nākotne. Diemžēl esam palikuši savtīgi, katrs cenšas pēc sava labuma. Bet, lai būtu savs labums, tam ir jābūvē pamats. Man bērniem gribas iedot to, ko normālā situācijā bērns saņemtu savā ģimenē."
A.Ķiņķera rīkotajā šīsvasaras pasākumā, piemēram, meitenēm bija iespēja saņemt profesionāla stila speciālista konsultācijas, gatavoties modes skatei. "Viņām mājās nav mammas, kam uzprasīt, kā pareizi krāsoties, kā matus kārtot, ko ģērbt mugurā. Ir ierobežotas iespējas tikt klāt literatūrai, lai sekotu, kas jauns modē. Vajadzīgajā brīdī skolotāja arī nevar būt katrai meitenei klāt."
Tomēr visvairāk interesentu pulcējās ap Nilu Īli, kurš ļāva spēlēt dažādās bungas. Nopietnākie vēroja, kā Līvu Ainārs Virga spēlē ģitāru, un arī paši pamēģināja. Jautrība nerima pie režisores un producentes Žaklīnas Cinovskas, jo viņa ļāva sevi intervēt un uzreiz rādīja uzfilmēto. "Es pirmo reizi turēju rokās videokameru, un man sanāca," ne bez lepnuma teica Sergejs no Ludzas rajona bērnunama Ābelīte.
Ne tikai Ziemassvētki
"Bērnus organizēt šādiem svētkiem teorētiski nebūtu grūti, bet trūkst informācijas. Caur pazīstamiem cilvēkiem atradām bērnunamus, kuriem palīdzība būtu visvajadzīgākā," teic Ards un piebilst, ka visskumjākais ir tas, ka vienmēr par labdarību visi atceras tikai Ziemassvētkos. Vasaras tiem bērnunama bērniem, kuri nedzīvo pie radiem vai aizbildņu ģimenēs, ir visbēdīgākās.
Ludzas rajona Istalsnas bērnunama patversmes Ābelīte audzinātājas Jeļena Olberga un Alla Jonikāne, taujātas par ikdienas režīmu, kā pirmo nosauca četrreizēju ēšanu. Sestdienas vienmēr bērnunamā ir pirts dienas. "Šodien būsim netīri, bet laimīgi," saka Jeļena, uzmanot, lai mazākie bērni, draiskojoties uz batuta, ievērotu drošību. No Ludzas uz Rāmkalniem todien atbraukuši 23 bērni. Pasākumā piedalījās arī Drustu un Inčukalna bērnunama audzēkņi vecumā no pieciem līdz 18 gadiem.
Nesen Istalsnas bērnunams saņēmis dāvinājumu no Holandes — velosipēdus. "Par tiem visi ir laimīgi," saka Alla. Bet tieši par pasākumiem, koncertiem, kas domāti viņiem, bērni runā visilgāk un atceras ar sajūsmu. Arī ziemā, kad A.Ķiņķeris ar draugiem bija pie viņiem ieradušies sporta mašīnā un vizināja bērnus, vēl ilgi pēc tam mazākie staigājuši pa sniegā atstātajām automašīnas pēdām.
Nost ar stereotipiem
Bieži vien bērnunamu audzēkņi tiek "ielikti vienā dzīves plauktiņā, paziņojot, ka tur aug tikai huligāni". "Viņi sākumā ir kā vilcēni savā barā, kas nevienu nelaiž klāt," tā savus iespaidus pēc pirmās tikšanās ar šiem bērniem apraksta Ards. "Kad viņi ir ārpus savām mājām, viņi ir viena komanda. Nav vulgāri, brutāli un bravurīgi. Viņi uzmanīgi skatās, ir vērīgi. Viņi nepauž ovācijas un nerāda emocijas. Dzīve viņus ir nocietinājusi. Kāpēc? Tā ir izdzīvošanas formula. Bet mēs jau paši esam vainīgi, jo esam viņus atstūmuši! Ko mēs darām, lai viņi justos līdzvērtīgi? Nopelt visi ir meistari. Man stāstīja, ka reiz kādam 18 gadus vecam jaunietim sociālais dienests iedevis līdzekļus, piešķīris dzīvesvietu, nokārtojis iespēju pirmajam darbam. Par saņemto naudu viņš nopircis vecu mašīnu un mobilo telefonu. Viss! Pēc nedēļas devies uz sociālo dienestu un teicis, ka viņam vairs neesot naudas. Viņš nemāk dzīvot, bet pirmajā patstāvīgās dzīves dienā paspēja izdzīvot mazu sapnīti, ko bija iedomājies."
Vajadzīgs impulss
Impulss vajadzīgs bērniem. "Bērnunama bērniem vajag dot fantāzijas augli un iespējas pataustīt realitāti. Tik daudz lietu viņi redz bildēs, televizorā, bet nav iespēju tam pieskarties, izmēģināt. Bērnunamos var apgūt profesijas, piemēram, galdnieka, pavāra, šuvēja. Bet tas ir tik maz! Starp bērnunama audzēkņiem ir daudz talantīgu bērnu, kuriem jārada iespēja palīdzēt saprast, ka ir daudz citu lietu, uz ko tiekties," saka Ards.
Viņš pats mācījās Rīgas 5.internātskolā, bet pasākumā pulcina lauku bērnus. "Es zinu, ka Rīgā informācija un iespējas ir lielākas, var kaut vai braukt ar tramvaju un skatīties skatlogos. Tāpēc mūsu apzinātais mērķis — tālāk no lielpilsētām."
Otrs impulss ir vajadzīgs tiem, kuriem ir laba un dāsna sirds, ir enerģija un prieks rīkot svētkus citiem. Iespējams, ka viņam pašam domu par nesavtību savulaik iesējusi internātskolas ģeogrāfijas skolotāja Ligita Plūme. "Ir tā, kad izsēj graudus, tad visi graudi diemžēl neuzdīgst. Izdīgst stiprākie. Arī tagad mēs sējam mazo bērnu sirsniņās. Ceram, ka viņi izaugs un dzīvē kaut ko sasniegs."
Nākamais Arda koordinētais pasākums būšot saistīts ar veselīgu dzīvesveidu. "Tie būs velosipēdi, skrituļdēļi. Neslēpsim, ka bērnunama bērni gan iedzer, gan smēķē. Mēģināsim viņiem parādīt, ka no tā var atteikties, jo ir daudz foršākas lietas. Iedomājos, ka tas varētu būt nakts pārgājiens un gulēšana teltīs. Viņiem tādu iespēju nekad nav bijis.
Pievieno komentāru