Septiņpadsmitgadīgais Mārtiņš Vaģelis no elektrības vadiem atbrīvo mazo pārgalvīgo kaimiņzēnu
Kad vasaras nogalē 17 gadu vecais Mārtiņš Vaģelis izgāja vecāku mājas pagalmā, kokā sastingušu pie elektrības vadiem viņš pamanīja deviņgadīgo kaimiņpuiku Artūru Jāni. Sapratis, ka neviens cits nepalīdzēs, Mārtiņš uzrāpās Artūram pakaļ un atrāva viņu no vadiem.
"Puika ir riktīgs malacis. Vajag viņu kaut kā stimulēt," telefonsarunā vairākkārt atkārto Bauskas rajona Policijas pārvaldes kārtības policijas biroja priekšnieks Uģis Spalis, kurš Dienai atrakstīja vēstuli, pieteikdams Mārtiņu Latvijas lepnumam. "Ja neviens nebūtu palīdzējis, mazais aizietu bojā," uzsver U.Spalis.
"Kad Mārtiņam teicu paldies, viņš pieticīgi noteica: "Nav par ko, kaimiņi vien esam." Tāds viņš ir — sirsnīgs un izpalīdzīgs savos 17 gados," vēstulē raksta izglābtā zēna tēvs Raimonds Jankovskis.
Ņēmu no vadiem nost
"Ko gan pasaule iesāktu bez mums?" skaļi klaigādami, no Āgenskalna koka mājeļu pievārtes izstreipuļo divi veči. Mārtiņš iznāk pretim. Īsi nogriezti mati, sporta kurpes, džinsi — viņš ne ar ko neatšķiras no simtiem citu pusaudžu. Rīgā Mārtiņš dzīvo kopā ar vecāko māsu un katru dienu brauc uz Ogres Meža tehnikumu, bet brīvdienās — pie vecākiem uz Stelpes pagasta Nīzēri. "Guļbūvju speciālists, otrais kurss," viņš īsi paskaidro. Pirms tam pusgadu mācījies Rīgā par galdnieku, taču neiepatikās. Vien žēl, ka tagad katru dienu agri jāceļas. Īrētajā dzīvoklī mājas pirmajā stāvā gar kājām trinas kaķene Beibe ar pirātes cienīgu melni baltu purniņu un ar matu krāsu iezīmētu brūnganu pazodi. "Māsa krāsoja matus un nejauši nokrāsoja arī Beibi. Domājām, ka varēs izmazgāt, bet nekā," nosaka Mārtiņš.
Par notikušo viņš stāsta kautrīgi, glāsta un ik pa brīdim paņem klēpī Beibi un noliektu galvu knibina ķēdīti ap roku.
Iesākumā viņš, redzēdams Artūru kāpelējam pa koku, no kura viegli aizsniedzami elektrības vadi, vien uzkliedzis, lai puika kāpj lejā. "Iznācu ārā no garāžas un ieraudzīju, ka viņš joprojām ir tur. Pieskrēju klāt un sapratu, ka puika uzkritis uz vadiem," stāsta Mārtiņš. Pagalma bērni apjukumā vien stāvējuši kā sālsstabi. "Negāja, nepasauca nevienu. Teicu, lai Artūrs mēģina atraut rokas no vadiem. Viņš caur sakostiem zobiem pateica, ka nevar. Tad kāpu kokā un noņēmu viņu no tiem vadiem nost."
R.Jankovskis atceras, ka Mārtiņš, spēlējot bumbu, pamanījis šūpojamies elektrības vadus. Pēc brīža gājis raudzīt, kas notiek, un redzējis kokā sēžam puisēnu, kas sakņupis pār elektrības vadiem. Uz Mārtiņa aicinājumu atlaist vadus Artūrs knapi izdvesis — nevaru. Mārtiņš sētas bērnus vedinājis meklēt pieaugušo palīdzību, bet, redzot, ka Artūrs paliek slābanāks, pats kāpis kokā (3—4 m) un aiz drēbēm vilcis puisēnu nost. "Vēlāk, apskatot notikuma vietu, sapratu, ar ko riskēja pats Mārtiņš... Manu pateicību viņam nevar izteikt vienā vārdā — paldies," raksta R.Jankovskis.
Mārtiņš atzīstas, ka sākumā arī pats apjucis, jo augšā kāpt negribējies. "Bail bija bišķīt. Taču redzēju, ka viņš paliek nekāds — ne kustas, ne ko." Domāt nav bijis laika. Mārtiņa mamma tūdaļ izsaukusi ātro palīdzību. Artūrs slimnīcā palicis vairākas dienas. "Rokas bija apdegušas. Tā nekāda vaina, skraida pa pagalmu," paskaidro Mārtiņš. "Abu plaukstu termiski apdegumi," vēstulē Dienai raksta policijas priekšnieks U.Spalis.
Mazie ir tik pārgalvīgi
Tagad kokam — bērnu iecienītajam rotaļu laukumam — apzāģēti zari un vadiem uzlikts pītais kabelis.
"Vecāsmātes izskrēja ārā un sāka vaimanāt: "Ai, ai, ai, bērni kāpj kokā,"" nikni stāstu turpina Mārtiņš. "Kad kaut kas notiek, gudras, bet visu gadu nekā nesaka, ka visi kāpelē augšā kokā un spēlējas." Arī viņa mazā māsa turpat vien rotaļājas. Un Mārtiņš uztraucas.
Vai viņš pats jūtas lepns par paveikto? "Nu, jā," novelk Mārtiņš. "Sapratu, ja Artūrs ilgāk paliks kokā, nebūs viņa vairāk. Tajā brīdī neko nedomāju, galvā tikai ienāca, ka jākāpj augšā."
Pēc notikušā Artūra vecāki pie Mārtiņa atnāca ar medus burku pateikt paldies. "Arī viņa brāļi atnāca pateikties." Ar mazajiem pagalma bērniem Mārtiņam tagad esot labākas attiecības: "Viņi uztver mani kā draugu, runājas."
"Taču tie mazie tik pārgalvīgi. Mēs tādi nebijām," nogroza galvu Mārtiņš. Bet atzīstas, ka reiz arī pašam gadījies uzkrist uz elektrības vadiem. "Citā vietā," viņš paskaidro. Pie dīķa audzis nolīcis koks. Mārtiņš tajā rāpies, bet koks un puika kopā ar to uzkrituši uz elektrības vadiem. "Nebija patīkami, taču es pats nokritu nost. Daudz nedabūju," viņš atceras.
Pievieno komentāru