Mucenieki paliek un cīnās

Sēžam abu Lielvārdē izveidotās mākslas skolas kabinetā. Koši krāsotas sienas, plauktos līdzās papīru mapēm — keramikas podi un figūras. Šķiet, no viņiem abiem telpā staro gluži vai fiziski sajūtams siltums. "Viņu skolā bērni ne tikai iegūst zināšanas, bet katrs ir uzklausīts un mīlēts. Skolotāji nāk un iet, bet Mucenieki paliek un cīnās," savā vēstulē, piesakot abus Latvijas lepnumam, raksta viņu bijusī skolniece Daiga. Jau septiņus gadus abi mākslinieki rīko arī vasaras nometni bērniem ar īpašām vajadzībām. Daudzi no viņiem šo nedēļu gaida visu gadu.

Nejūtas kā varoņi

Kad pirms divpadsmit gadiem abi bijušajā aptiekas ēkā atklāja pirmo privāto mākslas skolu Latvijā, daudzi neticēja, ka viņiem izdosies. Taču patlaban uz skoliņu ik nedēļas nāk aptuveni 70 bērnu. Skolas durvis bērni apgleznojuši ar košiem zīmējumiem, pie sienām un uz galdiem kaudzēs krājas audzēkņu paveiktais. "Tagad kāpsim debesīs," saka Liena un ved pa šaurām kāpnītēm uz bēniņiem. Plašajā telpā starp jumta sijām atrasta klases telpa pašiem mazākajiem — no trim līdz sešiem gadiem. Griesti — zilas debesis un balti mākoņi, gar sienu rindojas miniatūri apgleznoti krēsliņi.

"Tas, ka esam drusciņ pret straumi gājuši, izturējuši un pašu spēkiem izveidojuši cilvēku komandu ap mums, varbūt arī ir mūsu lielākais varoņdarbs," saka Edgars. "Tu šodien nepārtraukti par tiem varoņdarbiem. Es nejūtos kā varone," iejaucas Liena. "Darām savu darbu, un viss." "Arī," — tā Edgars. "Bet esam izvēlējušies savu lietu, saprotam, ka tas vajadzīgs, un neesam iemainījuši ne pret ko citu." Šo gadu gaitā gan dažreiz tomēr šķitis, ka jāslēdz durvis un jāiet mājās.

Daudzi no bijušajiem audzēkņiem sakot, ka pie viņiem ir kā nekur. "Tas ir balzams dvēselei. Atmosfēras dēļ. Ļaujam viņiem būt brīviem. Atnāk vecāki, atved savu bērnu un prasa: "Kā jūs domājat, vai viņam ir talants?" Katru reizi nāk smiekli. Protams, ka ir. Tikai jāsāk darīt," teic Edgars. "Tāda sajūta, ka bērniem visu laiku kaut ko aizliedz. Taču radošā domāšana viņiem ir fantastiska. Patiesībā līdz septiņiem gadiem bērnam tikai jādod otas, krāsa, māli un jāļauj darboties," papildina Liena.

Kā varu palīdzēt?

Šovasar septīto gadu abi rīkoja vasaras nometni bērniem ar īpašām vajadzībām. Par to savs īpašs stāsts ir Lienai: kad pašas meitiņai bija trīs mēneši, pastaigājoties viņa satika sievieti ar bērniņu. Ratiņos gulēja meitenīte, kurai bija lielas garīgās un fiziskās problēmas. "Skatījos un domāju, kā varu viņai palīdzēt. Toreiz manī tā arī palika šis jautājums."

Tai pašā gadā māksliniekus ciemos uzaicināja somu psihiatrs, kurš vadīja klīniku un bija traks uz mākslu. "Redzējām, kā tur strādā, un sapratām, ka kaut kas jāsāk darīt lietas labā Latvijā," stāsta Edgars. Viņi devās uz Lielvārdes sociālo dienestu, lai noskaidrotu, cik daudz pilsētā ir bērnu ar īpašām vajadzībām. Izrādījās, ka ļoti daudz, kaut arī uz ielas viņus neredz. Tā viņi nolēma rīkot nometni, kaut paši ļoti baidījās, vai izdosies.

Ilgi nācās pierunāt vecākus. "Mums tas likās neticami — vecāki atsakās no šādas iespējas," viņi runā viens caur otru. Beigu beigās nometnē piedalījās ap desmit bērnu ar īpašām vajadzībām un palīgos bariņš mākslas skolas audzēkņu. "Atklājās, ka bērniem savstarpēji nav nekādu problēmu. Tās ir vecākiem un sabiedrībai. Skolēni, kas paši veseli, spēj pārkāpt pāri savam pusaudža egoismam un nesavtīgi kalpot otram," stāsta Liena. Nometnes noslēgumā, gaisā paceļoties baloniem un bērnu atvadu asarām pa vidu, viņa saņēma atbildi uz pirms gada uzdoto jautājumu: "Liene, tas ir tas, ko tu vari viņiem palīdzēt." Nākamajā gadā jau bērnus vairs nevajadzēja pierunāt, un nu mākslinieki vairs nespēj pateikt, ka nākamgad nometnes nebūs. Jo bērni jau atvadoties saka, ka gaida nākamo.

Abiem sāp valsts vienaldzība. "Valdība domā īslaicīgā termiņā — ne par bērniem, ne par veciem cilvēkiem. Un tas pilsoniskais azarts pazūd. Ja nevari ietekmēt, kāda jēga visu laiku pērties. Sapratu — ja kaut ko varu izmainīt, tad tikai savā vidē, un to arī daru," saka Liena.

Mežonīgais kapitālisms

Kad abi 1993.gadā pabeidza Latvijas Mākslas akadēmiju, nevienam no viņiem pat prātā nenāca doma, ka nākotnē kļūs par skolotājiem. "Man vispār bija plāns: darbnīca, māksliniece, pasūtījumi, neatkarīga dzīve…" atceras Liena. Taču notika pavisam citādi, jo 90.gadu sākumā nevienam māksla nebija vajadzīga.

"Vēl mūsu studiju gados brauca latvieši no ārzemēm un izpirka salonus tukšus. Spēj tik ražot," atceras Liena. "Taču tad nāca šoka terapija. Esi kaut kam vienam dzīvē gatavojies — rozentāļi no 5.klases, akadēmija… 13 gadus mācies. Kā dakteris. Gatavojies, ka būsi mākslinieks, bet pēkšņi vienā brīdī…" Edgars ietur pauzi. "…atnāk kapitālisms," teikumu pabeidz Liena. "Turklāt mežonīgs," turpina Edgars. Pirmajā stundā bērniem pienesuši otas un zīmuļus, līdz nākusi atklāsme, ka var arī citādi. "Kur nu vēl aptvert, kā vadīt skolu!" atceras Edgars.

Savas radošās idejas gan viņi nav novārtā pametuši. "Citādi būtu ziepes. Ja nevelti laiku sev, piegriežas arī viss, ko dari sabiedrībai. Grūti kaut ko dot, ja pats neesi uztankojies. Uztaisi foršu izstādi un jūties cits cilvēks," saka Edgars.

Nākotnē tupat līdzās skoliņai iecerēts izveidot multifunkcionālu mākslas centru, kurā būs vieta izstādēm, koncertiem un teātrim. Savukārt pašreizējo skolas ēku pārvērst par darbnīcu, kurā tiks gādāts arī par bērniem ar īpašām vajadzībām. Vajag tikai ticēt, ka kādā brīdī atnāks arī viss vajadzīgais, lai iecere īstenotos.