Jēkabpils rajona Rubenes pagasta feldšere Lonija Līce savus slimniekus ir glābusi pat no āliņģa
Par spīti drēgnajam laikam, Lonija Līce sagaida mūs pie Rubeņu ambulances lieveņa. Caur oktobra pēcpusdienas samelnējušo mijkrēsli viņas baltais halātiņš iemirdzas kā eņģeļa spārns, uzvēdīdams kaut ko sen aizmirstu, it kā no Čehova stāstos aprakstītā zemstu ārstu laika. Šķiet, ka Lonijai tas ir tik pašsaprotami — sagaidīt, lai neviens nācējs neaizmaldās, lai nepaiet garām, nepaliek bez palīdzības. "Ja cilvēks aukstā ziemas naktī var basām kājām skriet pie slimnieka, lai glābtu tam dzīvību, ja viņa ir cīnījusies, lai āliņģī ielūzušu alkoholiķi atgrieztu šaisaulē, nes savā mājā, liek vannā, dara visu iespējamo..." akcijai Latvijas lepnums par Rubeņu ambulances ģimenes ārsta palīdzi Loniju Līci raksta kādreizējā rubeniete Irēna Ašaka. Turklāt tā nav vienīgā vēstule, kuru redakcija ir saņēmusi par Loniju.
"Pa to garo dzīvi daudz tādu traku gadījumu ir bijis. Laukos citādi nevar," gaiši un kautrīgi pasmaida Lonija, aicinot iekšā ambulancē.
Ārstē ar vārdu
L.Līce par sevi stāsta pavisam negribīgi, pirkstos virpinot lodīšspalvu, pārcilājot pacientu ambulatorās kartes. Tikai tad, kad ierunājas par saviem slimniekiem vai mīļiem cilvēkiem, seja atdzīvojas. Rubeņos jau nodzīvoti un nostrādāti 32 gadi. Divas jaunas meitenes 1975.gadā sāka darbu vēl vecajā Rubeņu ambulancē — feldšere L.Līce pēc Daugavpils medicīnas skolas un medmāsa Irēna Lāce pēc Rīgas 2.medicīnas skolas beigšanas. Atnāca un tā arī abas palika Rubeņos. "Neesam tādi cilvēki, lai apkārt skraidītu. Apprecējos, bērni dzima. Tagad dēli jau patstāvīgi, abi Rīgā dzīvo, ir viens mazdēliņš."
Lonija piekrīt — pa šo laiku visi pagasta ļaudis iepazīti un iemīļoti, kļuvuši gluži kā ģimenes locekļi, zināmas gan katra vainas, gan arī tas, kuram pateikt ko mīļu, kuram, tieši otrādi, vajadzīgs stingrāks vārds. "Ar cilvēkiem vajag parunāties, pastāstīt, izskaidrot. Citreiz pat zāļu nevajag. Vecākiem cilvēkiem ļoti patīk, ja paliela, uzslavē, kāds tu šodien skaists esi, ka vēl dzīvosi, nemirsi. Cilvēks uzreiz atplaukst, veselu mēnesi turas. Ar vārdu ļoti daudz var izdarīt. Varbūt pilsētas dakterim tam nav ne laika, ne gribēšanas, bet mums ir jāatrod laiks." Tāpat arī citu pagastu pacientiem, kas bieži mēro ceļu uz Rubeņu ambulanci, atteikts netiek. "Latvija vien ir, kā var atteikt?" lēnīgi nosaka Lonija.
Divdesmit četras stundas
Trīs reizes nedēļā L.Līce palīdz ģimenes ārstam, kas uz Rubeņiem atbrauc no Aknīstes. Pārējā laikā pati pieņem slimniekus, brauc izsaukumos, veic jaundzimušo bērnu patronāžu, aizpilda nebeidzamos dokumentācijas plūdus. Darba stundas sanāk krietni garākas par oficiālajām astoņām.
"Šorīt biju izsaukumā. Tantei grūti, insults, paralīze. Sapotēju, paglaudīju, parunājos, kaut arī nezinu, kā būs. Vēl vakarā aizskriešu. Jau kādu piekto reizi viņai tā uznāk," Lonija stāsta. Vēl pirms tam uz mājām atvesta slimniece ar smagu alerģiju pēc galvassāpju tablešu citramona lietošanas, arī to glābusi. Tuvinieki pat nav zvanījuši, veduši pie Lonijas tūlīt, kaut arī mobilā telefona aparāts, ko uzdāvinājuši un apmaksā dēli, nekad netiek izslēgts.
Lonija nevienam neatsaka, lai arī oficiālais darba laiks vēl nav sācies vai jau sen ir beidzies. "Ja redzu, ka tam cilvēkam slikti, kā varu atteikt, kā pēc tam naktī varēšu gulēt? Protams, gadījies slimnieku gan pabarot, gan arī guļošo apmazgāt, ja redzu, ka viņam gulta netīra. Man nav nekāda riebuma, redzu tikai cilvēku, kam jāpalīdz," saka Lonija. Tikai pie pacientu nāves pa šiem garajiem gadiem gan viņa vēl nav pieradusi. "Vissmagākais gadījums bija, kad pirmklasnieku pie skolas notrieca mašīna. Mēs ar dakteri aizskrējām, bet neko vairs nespējām palīdzēt. Pie nāves nevar pierast. Nekad. Turklāt vēl laukos, kur katrs cilvēks ir kā tava ģimene. Grūti."
Aploksnes nenes
Arī padomju laikos atalgojums feldšeriem un medicīnas māsām nav bijis liels. Sākumā 45, vēlāk 65 rubļi. "Dzīvojām, vīrs strādāja, es strādāju, nesūdzējāmies un nekur neskraidījām. Vienīgi, kad bērni mācījās, bija grūtāk. Bet laukos tā ir tāda kā apmātība, ka jāstrādā, agri no rīta celies un ej. Neko negudro, ne uz Rīgu, ne uz ārzemēm skriet."
Kopš 1990.gada Lonija pati brauc ar pagasta piešķirto automašīnu. Izsaukumu pie slimniekiem gan esot mazāk nekā agrāk, kad tie bijuši par velti, tomēr arī tagad feldšere daudz nelauza galvu par to, vai viņai samaksās noliktos piecus latus, jo laukos ar naudu grūti. "Tāpat jābrauc, ja cilvēkiem slikti. Ir, samaksā, nav, arī tāpat jāpieņem. Te nav kā pilsētas poliklīnikā, kur tevi nepieņems, ja nesamaksāsi divus latus. Darām to, ko vajag. Kaut gan dzērāji ir arī bezkaunīgi, kaut arī viņš saka, ka nav, labāk pats par to naudiņu alu nopirks, nekā samaksās par ārstēšanos," stāsta Lonija.
Aplokšņu problēma laukos nepastāvot. "Kādas te aploksnes? Nedod mums aploksnes, ziedus gan nes. Konfektes arī kādreiz. Paldies pasaka, apsveikumus sūta uz Jaungadu. Ir bijis, ka misi par mums baznīcā pasūta. Lielākais prieks ir tas, ka cilvēks ir izdzīvojis, izveseļojies. Tas palīdz arī tad, kad pašai ir ļoti grūti," saka Lonija. Par pērn zaudēto vīru viņa vēl tagad nevar runāt bez asarām.
Glabā dzimtas stiprumu
Lonijas vecāku dzimtā puse ir citā Sēlijas vietā, Daugavpils rajona Salienas pagastā, taču viņa pati un vēl divas māsas dzimušas Sibīrijā, kur izsūtījumā iepazinās un apprecējās viņas vecāki. Latvijā ģimene atgriezās tad, kad Lonijai bija divi gadi, bet vienīgais brālis jau piedzima Latvijā, Salienā, kur radiniecei izdevās izpirkt viņu dzimtās mājas. "Man ir tik brīnišķīgi vecāki, ļoti strādīgi, uzaudzināja mūs, četrus bērnus, un iekopa no jauna izpostīto saimniecību. Tagad arī vēl enerģijas pilni. Mēs bieži tiekamies, esam ļoti draudzīga ģimene," Lonija staro. Tāpēc viņa arī pēc apprecēšanās nav mainījusi uzvārdu, lai saglabātu to kā dārgu dzimtas piemiņu.
Kā māsa mazajiem
Lonijai acis lepni mirdz arī tad, kad stāsta par savu Rubenes pagastu, kura deputāte viņa ir bijusi visu laiku. Pagasts esot kārtīgs, sakopts, šogad rajona pašvaldību skatē ieņēmis otro vietu. Vienīgi sāp sirds par cilvēkiem, kuri nodzeras, par vecākiem, kas nerūpējas par saviem bērniem.
"Dzeršana gan stipri sabojājusi cilvēkus. Mēs cīnāmies, runājam, pat aiz rokas vedam kodēties, bet, ja pats negrib mainīties, neko nevar izdarīt. Ne jau no nabadzības nodzeras, nav intereses par dzīvi." No Rubeņu pagasta peļņā braucot maz, taču no apkārtējiem pagastiem tādu aizbraucēju esot pulka. Lonija stāsta par kaimiņpagasta puisīti, kas atvests pie viņas ar smagu traumu, ko guvis, nokrītot no mopēda. "Sapotēju, paglaudīju, konfekti iedevu, uzrakstīju nosūtījumu uz slimnīcu, jo trauma nopietna. Puikam mamma ārzemēs, palikuši deviņi bērni tikai ar tēvu vien. Bērnam mammu vajag."
Vietējie skolasbērni uz ambulanci nākot bariem, cits sūdzas par iesnām vai galvassāpēm, cits tāpat grib parunāties. Daudzi prasot zīmi, lai atbrīvotu no sporta stundām, taču tur gan Lonija esot stingra, izklaušinot, pamērot temperatūru. Ja nav, tad sūta vien sportot. Citādi bērni pavisam mazkustīgi kļuvuši.
"Rubeņu bērni pie manis pieraduši, jo es pie viņiem nāku kopš dzimšanas. Tagad tie mani pirmie bērni jau lieli, viņu bērni bērnudārzā iet. Tā vien dzirdu, ka sauc mazās balstiņās: Lonij, Lonij! Viņi mani par tādu kā savu lielo māsu uzskata, pastāsta pat to, ko mājās mammām nereti nestāsta," teic Lonija. Un atzīstas, ka bieži vien ir dusmīga — vecāki bērnus pie darba neradina, ļauj ilgi naktī sēdēt pie televizora un skatīties nežēlīgas multfilmas.
"Šodien gan ceru, ka tikšu mājās ātrāk kāpostus saskābēt. Pa vakariem parasti rokos pa medicīnas literatūru. Tagad jau tās slimības citādi izpaužas, visu laiku jāmācās, jālasa. Nevar atpalikt.
Pievieno komentāru