Būdama invalīde, Terēzija Deģe ar nesavtīgām rūpēm un mīlestību palīdz līdzcilvēkiem
Viņa ir pašaizliedzīga un mīļa. Šodien viņa ir sakautrējusies un uztraukusies. Viņas acīs mirdz tik dzīvīgas prieka dzirkstelītes, kādu nav dažai jaunai meitenei. Ogrēnietei Terēzijai Deģei ir 75 gadi, un tuvākie cilvēki viņu iesaukuši par eņģelīti, jo, pati būdama invalīde jau kopš bērnības, Terēzija ikdienā nesavtīgi palīdz cilvēkiem un dara neredzamu, bet vērtīgu darbu.
"Šis nebūs stāsts par cilvēku, kurš ir paveicis varoņdarbu, bet gan par cilvēku, kurš gandrīz katru dienu nesavtīgi dāvā savu labestību un sirds mīļumu citiem. Stāsts būs par māti Terēzi, kā viņu ir iesaukuši vietējie," vēstulē Latvijas lepnumam par savu mammu raksta Gundega Deģe.
Ogrē viņu pazīst
Terēzija pati nelabprāt stāsta par ikdienas darbiem, jo nevēlas sevi saslavēt. Vaicāta, kad viņa padomā par sevi, Terēze klusē un kautrīgi smaida. Nav laika domāt par sevi, ja ir tik daudz citu cilvēku, kuriem klājas vēl grūtāk un kuriem vajadzīgs Terēzes atbalsts. Droši vien daudzi ogrēnieši zinās pastāstīt, ka šogad Terēze, kā viņu dēvē tuvākie, palīdzējusi Svetlanai Leimantei tikt pie siltas un tīras istabiņas. S.Leimante ir invalīde un līdz šim dzīvojusi ar malku apkurināmās telpās nama otrajā stāvā. Tagad, pateicoties Terēzes neatlaidībai, viņa priecājas par iespēju dzīvot jaunā, siltā un saulainā dzīvoklī ar centrālo apkuri un silto ūdeni. Tāpat kā Svetlana, arī tante Veriņa ir bijusi pateicīga par mīļumu un rūpēm. Savulaik visa Terēzes ģimene apkopa uz gultas gulošo Veru.
Terēze sēž nostāk no galda Ogres Invalīdu biedrībā, kur viņa strādā par 11.grupas vadītāju. Sejā atmirdz koši sarkanā blūze, pie kuras piesprausta balta roze — par godu Invalīdu biedrības valdes priekšsēdētājas Antoņinas Olševskas dzimšanas dienai visām vietējā ansambļa Sens tik sens... dziedātājām jābūt sarkanās blūzēs. Terēze ir soprāns. Meitenes, kā savas kolēģes sauc Terēzija, par pārsteigumu A.Olševskai ir sagādājušas koncertu.
Terēzei biedrībā ir uzticēts darbs ar 21 cilvēku. Tieši rūpes par šiem cilvēkiem aizņem visvairāk viņas laika, uzmanības un enerģijas. Tie ir sīki ikdienas darbi, par kuriem daudzi nemaz nenojauš, uzskata A.Olševska, kura Terēziju pazīst jau 17 gadus. "Viņa pašaizliedzīgi dara tādu darbu, ko neviens neredz," saka A.Olševska, un Terēzija piekrītoši māj ar galvu. Terēze apciemo slimos un vientuļos pilsētniekus, uzmundrina un uzklausa viņus. Lieldienās un Ziemassvētkos biedrības rīkotajās ballēs iepriecina invalīdus ar koncertiem, palīdz organizēt invalīdu šaha un dambretes turnīrus, zolītes čempionātu, kā arī izdala humānās palīdzības drēbes mazturīgajiem un invalīdiem.
Terēzija cilvēkiem aiznes maizes klaipu un iznēsā no aptiekas pasūtītās zāles, kurām pašai bieži vien naudas nepietiek. "Gadās, ka cilvēks kliedz un lamā mani, bet tad es apsēžos, ļauju viņam nomierināties un atkal uzklausu. Ļauju cilvēkam izrunāt visas savas sāpītes," stāsta Terēzija. Dažreiz vakaros pēc smagas dienas gribas izraudāt svešās sāpes. Taču jaunā dienā atkal jāceļas un jāiet, jāstrādā. "Mēs, grupas vecākie, esam mazliet stiprāki par tiem, kas mūs gaida," saka Tērēzija un apzinīgi piebilst, ka nedrīkst likt vilties tam, kurš paļaujas uz tevi. Nopietnību nomaina sajūsma. Viņas acis iemirdzas, un sejā parādās sapņains smaids brīdī, kad Terēze stāsta par Ziemassvētku dāvanām, kuras viņa svētkos iznēsā vietējiem iedzīvotājiem. Viņa jūtas laimīga par iespēju iepriecināt citus.
Izcīnītais luksofors
Terēze zina, kā ir iet pret kalnu, kā ir cīnīties ar grūtībām, taču neatlaidība un spītība viņai palīdz ikdienā. Viens no šiem darbiem, kas paveikts kopīgiem spēkiem ar vietējiem, ir luksofora uzlikšana vienā no bīstamākajām vietām — Brīvības un Kranciema ielas krustojumā. Jau telefona sarunā, kad norunājam satikties Ogres kultūras namā, kur mēģina dziedātāju ansamblis, Terēzijas balss ieskanas dzīvīgāk un viņa apsola, ka noteikti aizvedīs parādīt luksoforu, par kuru ir smagi cīnījusies dažādās institūcijās. "Tagad bērniem drošāk," rādīdama uz luksoforu, viņa nosaka.
Būdama mājas vecākā, Terēzija divus gadus pēc kārtas rakstījusi projektus, lai labiekārtotu dzīvojamo ēku, kurā viņa dzīvo. Pateicoties šiem projektiem, pagaidām vienā no kāpņu telpām nomainīti logi un mājas terasēm piekārtas puķu kastes. Vislielāko prieku viņai sagādājot vēja šūpotie puķu podi.
Uz tikšanos Rīgā
"Terēzija ir Latgales kaluma cilvēks. Skolas gaitas pavadījusi Preiļu rajonā," vēstulē raksta meita. "Bērnībā gūtā trauma nesalauza Terēziju un viņa, būdama ģimenē vecākais bērns, palīdzēja mammai." Terēzija ieguvusi bibliotekāres izglītību. "Vecāmāte man savulaik aizrādīja, ka labāk būtu blūzes kabatā maizes gabalu glabājusi, nevis grāmatu," smiedamās saka Terēze, kurai allaž azotē bijusi kāda grāmata. Arī tagad, ja atrodas brīvs brīdis un nav vēlēšanās lāpīt, adīt vai lasīt sakrājušos žurnālus, viņa labprāt lasa grāmatas.
Tagad gan ikviens brīvais brīdis tiek izmantots, lai mācītos dziesmas. Ansamblis Sens tik sens... gatavojas konkursam Rīgā. Mēģinājuma telpā ir drēgns. Uz klavierēm, kurām neskan vairāki taustiņi, deg svece. Kundzes rosās un pielaiko sarkanās blūzes. Diriģents Alvis Bērziņš, sēdēdams pie klavierēm, stāsta, ka, pateicoties Terēzijas neatlaidībai un entuziasmam, ansamblis var darboties. "Viņa gāja un runāja, kamēr izcīnīja iespēju ansamblim darboties," viņš saka. "Terēze visu dara nesavtīgi. Tāpēc viņa ir mūsu eņģelītis," saka A.Bērziņš.
Atvadoties Terēze jautā, vai atnākšu uz koncertu Rīgā. "Es jūs ar acīm meklēšu," viņa noteic.
Pievieno komentāru