Možam garam labākās zāles ir pavērot, cik enerģiski savā pagastā rosās 75 gadus vecā novadpētniece Valērija Solzemniece
Bremzē! Tā Valērija Solzemniece (75) sauc šoferim, kad, apbraukājot sava pagasta sakoptākās sētas, pēkšņi ierauga, kā pagasta vecākā sieva piekalnē "plūc puķītes, zālītes visādas". "Man vajaga šitādu bildi!" Pēc desmit gadiem tas būs interesanti, bet pēc simts — jau vērtība, saka enerģiskā Madonas rajona Murmastienes pagasta novadpētniece. Daudzos desmitos mapju gulst dzimtās puses vēsture un, kas jo īpaši vērtīgi, pagasta attīstība pēc neatkarības atjaunošanas.
Bagātība
Novadpētnieku darbs pārsteidz vienmēr, bet, pārkāpjot Murmastienes pagasta Staņislavu slieksni, mute paliek vaļā. Mājas divās istabās — mapes, mapes, mapes. Biezākās ir par katru pagasta ciemu. Piemēram, mape "Silagals". Te uzskaitīta katra māja ar katru tajā pašreiz vai agrāk dzīvojošo. Nozīmīgākie notikumi, vēsturiskas fotogrāfijas, dzimtu koki, atmiņu pieraksti. Savukārt Karolīnas ciema mape sākas ar aprakstu par pirmskara Latvijas linu kulstīšanas sacensībām. Tajās izkulstīti 80 kilogramu linu, pirmās vietas ieguvējs saņēmis desmit latu naudas balvu, trešajai — četri.
"Karolīna ir mana," — tāds mīļums Valērijas Solzemnieces balsī. "Te bija liels linu lauks. Vēl acu priekšā, kā tas viss notika." Informācijas avotus Valērija meklē pagastā, avīzēs, arhīvos, bet galvenais — sarunās ar cilvēkiem. "Interese dažāda, ir, kuri atsaucīgāki, ir, kurus nekas neinteresē." Grūtāk pierunāt savas atmiņas pierakstīt.
Paralēli katra ciema mapei savas mapes ir arī pagasta interesantākajiem un ievērojamākajiem ļaudīm un lielākajām dzimtām. Viena no biezākajām — V.Solzemnieces skolasbiedrenei un draudzenei dzejniecei Martai Bārbalei. Tāpat ir mapes ar "tautas dziedātām dziesmām, kāzās dziedamām dziesmām", ar novada dzīvi padomju laikā, ar senām Latgales puses karšu kopijām.
"Re, ku, piemēram, Silabriežu dzimta," V.Solzemniece paņem kādu mapi. Marta Silabriede, strādājusi Karogā. "Es vienmēr stāstu, cik stingri agrāk bija. Viņa Staļinam nebija mīkstinājuma zīmi pielikusi. Atlaida!"
Nenovērtējami, ka paralēli vēstures pētniecībai V.Solzemniece brīvprātīgi jau 15 gadus dokumentē arī pagasta un tā iedzīvotāju tagadni. Viņa ir klāt ne tikai dažādās norisēs, bet periodiski fotografē vienas un tās pašas vietas, lai nākamajām paaudzēm būtu priekšstats par pagasta attīstību.
"Tā es iekūlos"
Vecāku Staņislavās Valērija dzīvo visu savu mūžu: "Grūti man iedomāties, ka es būtu kaut kur citur." Tad pasmej: "Jā, jā, vīrs primakos nāca, bet es jau neko daudz neaizrādu. Tā jau viņš mani atbalsta. Aizved, kur vajag."
"Vācēja daba" sirmajai kundzei esot piemitusi vienmēr. "Man ir tāds skapītis, kā kartotēka. Kas tik viss man tur nav! Receptes visādas, vai par apaviem, rokdarbiem, pat par dzeršanu," smejas V.Solzemniece. Tas liktenīgais gan ir 1993.gads, kad viņa "aiz liela patriotisma" iesaistījusies Madonas rajona iecerē izdot grāmatu par pagastiem. Noruna bijusi: kāds vēsturnieks rakstītu tekstu, bet Valērija to noformēs. Viņa beigusi Lietišķās mākslas vidusskolu.
"Tā man pieformēja vienu vēsturnieku (..), bet es tā jutu, ka ar to vēsturnieka čaklumu un atbildības sajūtu nu tā... Teicu — nē, es pati to darīšu. Tā es iekūlos." Grāmatu neizdeva, bet, "kad jau esi iekšā, tas ievelk".
30 gadus V.Solzemniece Murmastienes skolā bija zīmēšanas, darbmācības un kādu laiku pat dziedāšanas skolotāja. Pašreiz viņai skolā ir savs novadpētniecības kabinets, tomēr nelielā telpa visam savāktajam materiālam ir par mazu. Skolēni šeit var apskatīt arī dažādus linu apstrādes rīkus, pat stelles. Par novada vēsturi viņa raksta arī pagasta avīzītei.
Nepatīk cūkmeņi
Sava dzimta, tās turēšana godā, dzimtās mājas — tās ir vērtības, pie kurām turas V.Solzemniece. Savukārt možam garam labākās zāles ir darbošanās. Viņas stāstījums bieži aizsākas ar "mēs dzērveņu klubiņā", "mūsu dāmu klubiņā", "man ir tāds ansamblītis", "es te runas kultūru pastudēju". Pirms pāris gadiem Valērija pabeidza arī datorkursus, lai modernizētu savu pētniecības darbu.
M.Bārbale savā dzejolī V.Solzemnieci sauc par Murmastienes dvēseli. Viņas bijusī skolniece Mārīte Kalniņa, rakstot Latvijas lepnumam, saka: "Mēs bieži sapņojam par to, ko nekad nerealizējam, bet Valērija ir radītāja un darītāja." Viņas enerģija aizraujot arī novadniekus. Valērija saka: "Kaut kā tas iegājies, ka gribas cilvēkiem darīt kaut ko patīkamu. Ja ir kāds projekts, kas jaunajiem domāts, es arī eju. Kaut ko pati pamācos un mudinu jaunajiem nebūt kūtriem." Viņa stāsta, ka slikti māk vienīgi divas lietas — spēlēt kārtis un angļu valodu. Nepatīk arī divas lietas — šausmu filmas un cūkmeņi.
Valērija sarakstījusi arī vairākas dziesmas ar M.Bārbales vārdiem. "Debess tik augsta, zeme tik smaga. Bet vienmēr jūtu, ka svēta šī vaga," viņa nodzied.
Pievieno komentāru