Rūta no Gaismas ielas

Par Rūtu Kalnāju Dienas redakcijai atrakstīja vecmāmiņa no Salaspils. Ne tik laimīga vecmāmiņa kā daudzas citas. Viņas meita Jeļena Kozlovska viena rūpējas par diviem dēliem — otrās grupas invalīdiem ar garīgās veselības problēmām. Vecākajam ir 27 gadi. "Viņa, optimiste, ar smaidu un milzīgu gribasspēku cilā savu dēlu no ratiņiem un atpakaļ, vienlaikus palīdz citiem, kā iespējams, uzmundrina bēdīgos. Rūta — visa kolektīva dvēsele. Cīnās ar ierēdņiem par vecāku un slimo tiesībām, panākusi jau daudz ko," — tā Rūta raksturota vēstulē Dienai. R.Kalnāja vada Salaspils novada bērnu un jauniešu ar invaliditāti biedrību Zelta atslēdziņa, kurā iestājās arī J.Kozlovska. Lai integrētu sabiedrībā savus dēlus.

"Bieži vien invalīdu vecāki ir sevī noslēgušies. Varbūt kādreiz ir atstumti un vairs neuzticas palīdzības iestādēm. Ir arī tādi, kas skaisti runā un neko nedara. Rūta Kalnāja mums ir kā papildu resurss," apstiprina Salaspils novada sociālā dienesta vadītāja Indra Nipkena. "Viņa veica vecāku anketēšanu, kas visvairāk vajadzīgs. Ņemot vērā viņas aktivitātes, Salaspils pašvaldība pagājušogad izveidoja jaunu pabalsta veidu: aizbildņiem par rīcībnespējīgu personu aprūpi."

Jāpamet inženieres darbs

Dārzs ap nelielo ēku Salaspils nomalē, Gaismas ielā, piebiris ziliem zvaniņiem. Rūta Kalnāja uz novecot sākušās mammas māsas māju no Rīgas Ziepniekkalna pirms desmit gadiem pārcēlās cerebrālās triekas skartā dēla Mārtiņa dēļ. No akas pumpēts ūdens, malkas plīts — šeit izskatījās ne pēc pilsētas, bet laukiem. Taču Mārtiņš, kam tagad ir 19 gadi, vasarās varēja ar ratiņiem izbraukt dārzā, lai var parāpot pa zālienu, ielaist zemē slimības skartās rokas. Ravēšana ir laba rehabilitācija.

Atbildīga par deviņdesmitgadīgu tanti un puisēnu, pati Rūta dārzā rosījās izdzīvošanas spiesta. Agri sākusi strādāt, VEF Skaitļošanas centra inženiere matemātiķe ar 32 gadu darba stāžu bija cerējusi, ka spēs sadalīt uzmanību iemīļotajam darbam un vēlajam bērnam Mārtiņam. Viņa veselības problēmas, ko saasināja stimulēto dzemdību trauma — četri no vietas izskrējuši kakla skriemeļi — ieviesa korekcijas. Sapratusi, ka agrīni veiktās rehabilitācijas procedūras atvieglos dēla dzīvi visā tās garumā, Rūta atteicās arī no pusslodzes savā uzņēmumā. Toreiz gan vēl bija dzīvs zēna tēvs. Pēc viņa nāves ar visu nācās tikt galā pašai. Rūta nekad nebija domājusi, ka ar izkapti rokās nāksies brist aizaugušā dārzā. Kad ar naudu bija pavisam grūti, viņa vārīja un konservēja, adīja un šuva.

Rūta gan nekad nav cīnījusies pavisam viena. Vienu brīdi neaizvietojams atbalsts bija mamma, tagad tāds ir otrais vīrs Jānis Kalnājs. Dieva dots, kā smejas Rūta. Viņa ir ticīgs un muzikāls cilvēks. Dzīvojot Rīgā, dziedājusi Jēkaba katedrāles korī, pārceļoties uz Salaspili, spējusi izbrīvēt laiku kora mēģinājumiem šejienes baznīcā.

Kora biedrenes sarunāja transportu Mārtiņam. Piecus gadus trīs reizes nedēļā uz bērnu invalīdu skolu Rīgā, Rumbulā, viņu veda Nikolajs, taksometra šoferis, kurš brauca strādāt uz galvaspilsētu.

"Katrā nelaimē sava laime," secina Rūta. "Ejot uz baznīcu, kādreiz domāju: Dieviņ tētiņ, tu tak redzi, cik man ir grūti. Ja esi nolēmis sūtīt kādu cilvēku, kas var man palīdzēt un būt labs Mārtiņam, dari to!" Gadsimtu mijas aktualitāte bija mājas remonts, kas bija jāveic minimāliem līdzekļiem. Rūta baidījās, ka tas sarežģīs jau tā ne tik vieglo ikdienu, negribēja laist mājās nepazīstamu cilvēku. "Man ir pazīstams meistars Jānītis," zvanīja Rīgas tante. "Viņš dārgi neņems." Tā arī bija. Jāņa Kalnāja zelta rokas ne tikai paveica norunāto, bet arī izgatavoja zviedru sienu un citas palīgierīces Mārtiņam.

Šobrīd, 57 gadu vecumā, Rūta beidzot var vieglāk uzelpot. Jau divus gadus viņa ir pelnītā pensijā. Izgājusi projektu rakstīšanas kursus, buroties cauri likumiem, atradusi, ka persona, kas uzaudzinājusi bērnu ar īpašām vajadzībām, var pensionēties piecus gadus pirms termiņa, ja tai ir vismaz 30 gadu stāžs. Šī informācija jau noderēja arī kādai citai salaspilietei.

Interese un iejūtība

Rūtas Kalnājas analītiskais prāts pēdējo pāris gadu laikā pilnīgojis dzīvi ne vienai vien Mārtiņa likteņa biedru ģimenei. Pāris stundas ciemojoties pie viņas un dēla, noklausos lekciju par izmaiņām nozares likumdošanā un finansēšanas sistēmā no padomju laika līdz mūsu dienām. Ja Rūta piemirst kādu ciparu vai uzvārdu, pieslēdzas Mārtiņš. Puisim ir izcila atmiņa.

Rūta slavē Ivara Godmaņa valdības kādreizējo ideju pielāgot Latvijas apstākļiem Vācijas sociālās aprūpes modeli. Diemžēl tā palikusi neīstenota, taču viens otrs no savulaik pieņemtajiem likumiem un lēmumiem vēl ir spēkā. Daudzu invalīdu vecāki nemaz nezināja, ka katram vajadzētu būt sastādītam individuālajam rehabilitācijas plānam. Rūtas uzrunāts, Salaspils sociālais dienests bija gatavs ar to nodarboties.

Mārtiņa dzīvē šis plāns ienesa patīkamu jaunumu: desmit apmaksātus masāžas seansus. Pašvaldības finansiālā palīdzība — trīsdesmit latu ik mēnesi par 18 gadus sasniegušu rīcībnespējīgu personu aprūpi — kopš janvāra papildinājusi arī citu Salaspils ģimeņu budžetu. Rūtas uzrunāta, pašvaldība kaļ plānus par dienas aprūpes centra izveidošanu. Viņa apelējusi pie likuma burta: pretējā gadījumā šis pakalpojums būtu jāpērk no citas pašvaldības, turklāt jāpiemaksā par cilvēku transportēšanu. Rūta arī cer, ka Zelta atslēdziņa tiks pie savām telpām.

Tā ir labvēlīga apstākļu sakritība: ieinteresēta un iejūtīga pašvaldība, atsaucīgs sociālais dienests, uzskata R.Kalnāja. Pēdējais arī deva transportu, lai Rūta ar domubiedru grupu brauktu pieredzes apmaiņā uz Siguldu, kur aktīvi darbojas biedrība bērniem un jauniešiem ar invaliditāti, kam ir citas intereses nekā vecāka gadagājuma ļaudīm ar īpašām vajadzībām. 2006.gada 23.martā līdzīga biedrība tika izveidota arī Salaspilī — Rūta citē likumu, ar kuru pašvaldībām jāveicina nevalstisko organizāciju darbība. Zelta atslēdziņā šobrīd reģistrēti 48 biedri. Jaunākie ir janvārī dzimušie nedzirdīgie dvīņi, vecākais — trīsdesmitgadnieks, avārijā cietis puisis ratiņkrēslā.

Rūtas uzrakstīts projekts 25 no viņiem pagājušovasar deva iespēju piedalīties sešu dienu nometnē, iestudēt divas ludziņas, aizbraukt ekskursijā uz netālo Salaspils Botānisko dārzu, Daugavas muzeju Doles salā, Sprīdīša muzeju Tērvetē. Šovasar plānots garāks brauciens ar nakšņošanu. Šīm aktivitātēm atvēlētais finansējums savukārt ir naudas plūsmas minimums, kas biedrībai ļaus piesaistīt Eiropas Savienības līdzekļus, skaidro R.Kalnāja. Zelta atslēdziņas pieredzi jau uzklausījuši interesenti no Ropažiem — tur nesen izveidota radniecīga biedrība.