Laila un Dzintars Rupeiki apprecējās un Saldū sāka iekārtot pilsētas dzīvnieku patversmi
Gaišmatainā Laila smejoties stāsta kā iepazinusies ar Dzintaru: "Dzīvoju Olainē, nolēmu internetā sameklēt mammai draugu. Iepazīšanās portālā ieraudzīju interesantu anketu. Padomāju — redz, šis puisis varētu derēt man. Anketai nebija pievienota fotogrāfija, tās vietā — smaidošs dalmācietis ar puķēm zobos. Nolēmu — tam jābūt labam cilvēkam, kas sevi pieteic šādā veidā." Pēc trim gadiem viņi apprecējās un tagad dzīvo Saldū. Ar neizsīkstošu jaunības entuziasmu, ticību un sparu jaunā veterinārārste Laila un bijušais skolotājs Dzintars īstenos savu ieceri — pa pusei graustā, ko abi iegādājās par Hipotēku bankā ņemtiem kredītiem, ar saviem un radu spēkiem Rupeiķi veido patversmi dzīvniekiem.
Viss būs. Pavisam drīz
Tikai ar lielu iztēli apveltīts cilvēks rudens dzestruma izsaldētajā plašajā mājā var līdzskatīt Lailas un Dzintara nākotnes vīzijas. Mēs vispirms pagalmā ieraugām ērtās suņu būdas (pilsētnieku dāvanas patversmei Vispasaules dzīvnieku aizsardzības dienā 4.oktobrī) un nesen uzceltos āra voljērus, kur svaigā gaisā uz matracīšiem vaļojas divas suņu mammas ar savām pusotru mēnesi vecajām atvasēm. Dalmāciete Buča, kuru Dzintars uzdāvināja Lailai kā abu iepazīšanās simbolu, draudzējas ar visiem šeit mītošajiem kaķiem un suņiem. Patversme jau darbojas pilnā sparā — pašlaik te mīt ap piecpadsmit kaķiem un divdesmit suņiem, ieskaitot mazos brangos jau šeit dzimušos kucēnus. Iekštelpās kaķu mītnē siltos groziņos cits pie cita spiežas minči. Viņiem ir auksts, bet Dzintars skaidro, ka no mājas izvākts tonnām gružu un atkritumu, saremontēts izdegušais jumts, izpuvušie logu rāmji nomainīti ar pakešu logiem un jau šonedēļ sāks darboties centrālapkure. Darbi rit lēnāk, nekā gribētos, jo celtnieki ir nesamērīgi dārgi un Dzintars gandrīz visu veic savām rokām. Rāpjamies pāri rāmjiem, caurulēm, dēļiem un radiatoriem, un Buča kā zinoša ekskursiju vadītāja skrien visiem pa priekšu. Lūk, tualete, virtuve, kur Rupeiki ik dienu vāra siltu ēdienu suņiem un kaķiem, dzīvnieku apkopes telpa ar divām veļas mazgājamām mašīnām. Pa nakti suņi no āra tiek ievesti labiekārtotos nakts voljēros.
Lāčuki gaida saimniekus
Laila un Dzintars dzīvo otrajā stāvā. Pagaidām viņu guļamistabā un dzīvojamā telpā ar balkonu, no kura paveras skats uz Cieceres upi un pilsētas kapiem, ir tikpat, cik ārā — tikai +11 grādu. Laila smaida: "Šajā stūrī mums ir viesistaba, tajā — vannas istaba un tualete, tajā — grāmatvedība, bet tur tālāk — procedūru stūris ar operāciju galdu. Taču pēc mēneša atklāsim klīniku, tad visa dakterēšana notiks pirmajā stāvā."
Saldus pilsētas dome noslēgusi ar Rupeikiem līgumu par bezsaimnieku suņu un kaķu savākšanu un uzturēšanu. Siltumu, gādību un mīlestību pret dzīvniekiem, kādu vērojām, iepazīstoties ar patversmes saimniekiem, nevar notēlot. Tā vai nu ir, vai nav. Dzintars mīļi bilst — "viņi visi ir mūsu lāčuki". Es šajos vārdos jūtu gan Rupeiku izmisumu un sāpi par cilvēku neizsīkstošo spēju nodot savus četrkājainos draugus, gan prieku par izglābtajiem. Savā īsajā pastāvēšanas laikā patversme ieguvusi arī sabiedrības atbalstu. Laikraksts Saldus Zeme regulāri publicē sludinājumus par patversmes iemītniekiem, kāds bērnudārzs uzdāvinājis novalkātu, tīri izmazgātu un izgludinātu gultas veļu un sedziņas. Neliels veikals regulāri atved produktus, kuriem beidzies derīguma termiņš, un Laila priecājas: "Mūsējie četrkājaiņi tikai pirmajās dienās gatavi naglas rīt, bet pēc tam apveļas un kļūst šausmīgi izvēlīgi." Dzintars un Laila priecājas par bērniem, kuri, reiz atnākuši ekskursijā, nāk atkal un atkal, nes savus zīmējumus, dzīvnieku pārtiku un sedziņas, izved pastaigā sunīšus, runājas ar viņiem. Laila saka: "Šie bērni nekad nespers sunītim ar kāju". Tas taču ir tik svarīgi — iemācīt cilvēkbērnam nedarīt pāri dzīvai radībai. Atceļā nevaru aizmirst patversmes kaķīti, kuram pusaudži ar gaisa pistoli iešāvuši galviņā. Tagad viņš, Lailas izoperēts un Dzintara rokās sasildīts, atkal mācās ticēt cilvēkiem.
Pievieno komentāru