Burtnieku skolas muzeju iekārtojis vīrs, kura paša dzīve ir vēsturiska
Astoņdesmit vienu gadu vecais Anatolijs Kindzulis tikai juridiski ir aizgājis pensijā. Bijušais fizkultūras skolotājs katru dienu iegriežas savā ilggadējā darbavietā, Burtnieku skolā, kuras paspārnē pēdējo 12 gadu laikā bez atlīdzības izveidojis muzeju par apkārtnes vēsturi un ievērojamiem cilvēkiem. "Cilvēks ar daudziem talantiem — sportists, teātra spēlētājs, dziedātājs, fotomākslinieks," par viņu vēstulē raksta novadniece Tatjana Eglīte. "Atmiņu krātuvē ir viņa uzņemtās pagasta sabiedriskās dzīves kino un video hronikas. (..) Burtniekiem ir laimējies, ka skolotājs savu mūžu vada te."
Muzeja smukumi
Mūsu tikšanās darba dienas pēcpusdienā nav īpaši jāsarunā. A.Kindzuļa sieva Marta, arī pensionēta skolotāja, otrā klausules galā ierasti saka: viņš jau tik un tā būs muzejā. Tā arī ir. Sirmais vīrs jau labu laiku te rosījies, taču arī rīta stundas nav tērējis niekiem. Mums ar fotogrāfu ar plašu žestu tiek pasniegtas plastmasas pudeles ar vēl siltu, tikko spiestu ābolu sulu. Arī runā A.Kindzulis braši. "Es kļūstu lielīgs. Vai zināt, kas man iemācīja lielīties? Vaira Vīķe–Freiberga. Kāds onkulis viņai jautāja: "Vai jūs nepaliksiet lielīga?", un viņa atbildēja: "Latvieši ir pārāk kautrīgi.""
Tāpat kā eksprezidentei, arī A.Kindzulim lielīties ir par ko. Viņš pat nav pierunājams apsēsties un vienkārši tāpat patērzēt par dzīvi. Viesiem jāskatās muzejs! Pirms diviem gadiem skolu muzeju skatē no sešiem apbalvotajiem labākajiem jaunajiem gidiem divas bijušas viņa apmācītās meitenes, tagad jau absolventes, A.Kindzulis smaida pa visu seju, pirms sāk izrādīt eksponātus. Stendi, albumi, paša konstruētas vienkāršas planšetes ar mirgojošām lampiņām — ekspozīcija neliecina par bagātīgu finanšu piesaisti.
Četrās nelielās istabās un gaitenī izvietotajā blīvajā ekspozīcijā jaušams respekts pret novadniekiem. "Vai zināt, kas ir Reinis Birzgalis? Aktieris, režisors, tautas dziesmu ilustrētājs, kam šogad apritētu 100 gadu. Skolniekiem taisījām konkursu Zīmēsim tā kā Birzgalis," A.Kindzulis rāda kādu portretu ar klāt pielikto aprakstu un prāvu mapi ar bērnu zīmējumiem. "Gunārs Grūbe? Inženieris, viens no Mēness visurgājēja projektētājiem ASV." Par tradīciju kļuvis ik gadu kāda ievērojama novadnieka dzimtas mājai piestiprināt piemiņas plāksni.
Muzeja sadaļā Frontes abās pusēs uzskaitīti 128 Burtnieku iedzīvotāji, kuri Otrajā pasaules karā dienēja vācu armijā, un 59 sarkanarmieši. Sadaļā Trešā Atmoda — visi, kas 1991.gada janvārī piedalījās barikādēs. Atslodzei A.Kindzulis izceļ novadnieka Edmunda Ozoliņa apkopotos 100 spoku stāstus, Burtnieku uzņēmumu no Kosmosa un 1810.gada pagasta tiesu grāmatu. "Ja kāds pirms dievkalpojuma dzēra vai pīpēja, viņu sodīja ar 10 rīkstēm. Saimnieks, kas ar kalpu meitu gulēja, saņēma 20 rīkstes," vecais vīrs brauc pāri uzvārdu rindām. Vai tas būtu viens no eksponātiem, par ko vēsturniece Sarma Ruska viesu grāmatā rakstījusi: "Jūsu muzejiņā ieraudzīju tādus jaukumus, kādus savā 27 gadu muzejnieka darba mūžā vēl nebiju redzējusi."?
Neviens nevar pazust
Stiklotā skapī snauž A.Kindzuļa retro kinokamera, fotoaparāts Smena, platfilmu Kijev 88, savulaik iegūts Rīgā, Centrālajā universālveikalā, par balzama pudeli un kolhoza piešķirtajiem 400 rubļiem. Te sanestas gan viņa fotogrāfijas, gan filmētie darbi. "300 sižetu," vīrs paziņo. "Ar baltu krāsu atzīmēti materiāli par skolas dzīvi, ar dzeltenu — par pagasta notikumiem."
Tagad A.Kindzulis aizrāvies ar video. "Jau 12 gadus esmu uzņēmis skolas pirmo klasi, katrs bērns atbild uz jautājumu, par ko viņš vēlas kļūt," viņš min piemēru, kā top sižeti. Kopš aiziešanas pensijā A.Kindzulis vēl aizrautīgāk dokumentē pagasta mūsdienu notikumus. Varbūt kāds no šiem materiāliem nākamajām paaudzēm liksies tikpat antropoloģiski vispārinošs kā skolas direktora Ulda Millera bērnības burtnīca, kur redzams, cik glīts kādreiz bija 3.klases skolnieka rokraksts? Pašam A.Kindzulim ļoti iet pie sirds publicista Rimanta Ziedoņa ieraksts muzeja viesu grāmatā: "Ir skaidrs, ka Burtniekos nekas un neviens nevar pazust."
Viņš ir visu vidū
Ja vērīgi ieskatās, tiešām ir viens cilvēks, kura vārds nekādi nevar palikt nepamanīts, jo parādās vairākās muzeja sadaļās. Tas ir pats Anatolijs Kindzulis. Viņš ir starp burtniekiem — bijušajiem leģionāriem, jo dienējis 15.divīzijā, viņš ir starp Triju zvaigžņu ordeņa un goda zīmju kavalieriem, starp padomju laikā par Burtnieku labākajiem nosauktiem ciema ļaudīm, starp tiem, kas svinējuši zelta kāzas. Turklāt A.Kindzulis vienīgais no kolēģiem pārskatāmā vēsturē nostrādājis 50 gadus vienā skolā. "Ja rēķina arī darbību pēc aiziešanas pensijā, 2009.gadā būs 60. Atkal kļūstu lielīgs," teic A.Kindzulis.
Tikai pirms došanās projām uzzinu, ka mans godājamais sarunu biedrs uzaudzis otrpus Latvijai, Kārsavā. Kara laikā kritis gūstā Austrumprūsijā, nonācis gūstekņu nometnē pie Maskavas, viņš divus gadus pēc atgriešanās Latvijā pievienojies vecākiem Burtniekos. "Māte bija aizsardze un sabiedriskā darbiniece, tēvs — skolotājs," stāsta A.Kindzulis. "Vācieši bija ieplānojuši, ka Kārsavai jāevakuējas uz Burtniekiem. Zinu trīs četras kārsaviešu ģimenes, kas pēc tam palika šeit uz dzīvi. Piemēram, pagasta vecākais Apšs kādreiz bija kurpnieks Kārsavā." Arī tā ir vēsture.
Pievieno komentāru