Divām trešdaļām saldenieku Fredis Bojārs ir kaimiņš ar lielo burtu — izpalīdzīgs, ņiprs un visu mākošs
Fredis acīm redzami saposies šai tikšanās reizei. Mugurā uzvilcis skaisti rūtainu sarkanmelnu flaneļa kreklu, biksēm vīles kā naži, kājās jaunas kurpes. Viņš sagaida mūs pagalmā, drošinot, ka vecītis Rembo, kas guļ šķērsām pāri taciņai, nekodīs. Pie mājas, pie darbnīcas, dārzā — visur valda ideāla kārtība. Zem meženītes nemētājas neviens ābols, bet zaros to vēl pa pilnam. Aicināti tos nogaršojam — bezgala gardi! Pagalma vidū kā sunītis savu saimnieku Fredi Bojāru gaida koši zaļš salātkrāsas moskvičs. Fredis tam noglāsta sānus, un atver motoru: "Tā ir mašīnas sirds, ja strādā motors, vāģis iet! Tehnisko apskati izgāju ar pirmo piegājienu!" Freda liels lepnums un acuraugs ir viņa darbnīca. Kad vīrs atver durvis, arī mēs zaudējam valodu — visapkārt valda kārtība kā operāciju telpā. Katrs instruments vietā, nekur nekas nemētājas. Saimnieks pasmīn — viņš te aizvērtām acīm varot atrast jebkuru lietu. Emīlija pukstīgi aicina iekšā, saka — Fredis jau no šejienes nekust, ja viņu ar varu neaizvelk.
Uz Černobiļu neparāva
Dzīvojamā māja arī ir Freda roku darbs. To viņš uzcēla 1961.gadā. Tagad augšstāvā dzīvo dēla Ulda ģimene, apakšstāvā — Fredis ar savu Emīliju. Viņiem izaugušas arī divas meitas — viena dzīvo Rīgā, otra — Jelgavas rajonā. Saulei pretī stiepjas sešas mazmeitas.
Pēc profesijas Fredis ir šoferis ar stāžu un tikai ar vienu avāriju, toreiz "piedzēries traktorists uz ceļa priekšā izleca". Fredis krekšķina pie plīts, Emīlija lej glāzēs ābolu sulu, tā pašu spiesta un burkās ziemai salieta. Emīlija stāsta, ka vīrs vai pusei Saldus iedzīvotāju šoruden spiedis sulu, jo ābolu gads tak! Fredis stāsta par savu sulu spiedi, tā darbojas kā pulkstenis, jo paša konstruēta.
Emīlijas vārītā kafija paliek neaiztikta, jo sula ir spēcīga un garda. Tikmēr Fredis kā ātrlasot pāršķir savas biogrāfijas senākās lapas. Stāsti par kara beigām un bēgļu gaitām Kurzemē mijas ar padomju laika dienesta gadu atmiņām pie Ļeņingradas un Murmanskā, par šoferu rekrutēšanu Saldū un negaidīto aizsūtīšanu uz Čehoslovākiju 1968.gadā. Emīlija atceras: "Gaidu mājās — nav, paiet nedēļa — nav. Aizeju uz darbu, tur brīnās — kā, jūs neko nezināt? Kara komisariāts paņēma, viņš ir Prāgā, Bojārs apspiež dumpi!" No Prāgā pavadītajiem trim mēnešiem Fredim piemiņai palikusi plaušu kaite. Tā saasinās, kad sirmais vīrs ziemā dabū nīkt piespiedu bezdarbībā. Emīlija atceras — Fredi 1974.gadā operēja. Kad pacients modās no narkozes, viņš (toreiz!) pilnā balsī dziedāja Dievs, svētī Latviju! Bojāram piedāvāja sanatoriju, bet turp Fredis neaizbrauca — mājās viņam esot savs sviests un krējums, tā esot vislabākā sanatorija! Jūrmalas baltās smiltis arī viņam nevajag — izpeldoties grants karjerā un jūtoties lieliski. Emīlija priecājas, ka vismaz "uz Černobiļu neparāva, Fredis jau par vecu bija".
Pasaules centrs
Fredis bilst, ka jau septiņpadsmit gadus esot "nopelniem bagāts pensionārs". No aktīvā darba gaitām palikušas atmiņas, pilna skapjaugša ar diplomiem un goda rakstiem. Bērni izaudzināti, māja uzcelta, dārzs iekopts — tagad Fredis varētu pavaļoties. Kur nu! Emīlija nosūkstās: "Es viņu pasaudzēt gribu, ieslēdzu istabā, bet šis pa logu izlec, jo, rau, kaimiņam sabojājies zāģis!"
Bojāru dārzs robežojas ar Daces Broderes dārzu. Viņa liecina: "No rīta mostos ap septiņiem, bet pie Freda jau viss rūc. Mums opīša nav, un mans dēls Eduards visu laiku ap Fredi grozās. Citi apkārtnes bērni tāpat, viņš pusaudžiem tas pasaules centrs. Fredis viņiem šūpoles uztaisīja, instrumentus ierāda, ļauj pašiem darboties, to viņiem tikai vajag! Freda darbnīca vilina vairāk nekā diskotēkas. Viņš ir dzimis darbmācības skolotājs." Ir jau arī tā Freda pasaule kā Visums — noslēpumu un izzināmu verķu pilna. Ieklausieties, cik svarīgi Freda mutē skan — "šis ir šmirģelis, tā bormašīna, te svarka (metināmais aparāts), ģenerators, kompresors…" Fredim jau septiņdesmit pieci gadi plecos, bet viņš ir mūžīgais prepetuum mobile. Dace Fredi pazīst kopš bērnības — pirms trīsdesmit pieciem gadiem nesusi viņam savu salauzto riteņa pedāli labot. Tagad viņas trīs dēli iet pa mammas jau iemīto taciņu — "kad vien vajag padoma vai skrūvgriezi, tā bizo pie Freda". Viņš arvien jokojot: "Tev trīs dēli, man sešas mazmeitas, mainām divas pret vienu, man viens puika dikti derētu."
Dace stāsta: "Mums te sava maza republika. Kaimiņu omei malka jāsaskalda? Fredis piekabina zāģi moskvičam un ripo no pagalma laukā. Citai artēziskā aka nedarbojas, un atkal Fredis ir klāt. Ar sava salātzaļā brīnuma piekabi viņš kaimiņiem gan sienu savedis, gan kartupeļus no lauka atgādājis. Kādā sētā vējš milzīgu koku nolauza, bet glābēji nebija jāsauc — Fredis stumbeni nozāģēja, sagarināja un malciņu vecīšiem sakrāva smukā grēdā. Kādā mājā trešajā stāvā dzīvokļa durvis aizcirtās, Fredis atveda savas septiņus metrus garās kāpnes un durvis no iekšpuses attaisīja." Paša radiem laukos salūza vecā veļas mazgājamā mašīna. Liktos — kas tur ko labot, jāpērk jauna! Fredis tā nevar — atvedis mašīnu mājās, sameklējis detaļas un mašīna atkal ir ierindā.
Rada drošības sajūtu
Freda pašrocīgi gatavoto ķerru aizņemoties visi apkārtnes vīri. Jaunas tačkas salūzt viens divi, Freda taisītā esot ietilpīga, viegla un mūžīga. Fredis Bojārs ir pedantiski kārtīgs. Kad viņš paša konstruētajā sulu spiedē ber ābolus, vienmēr tīrs ķitelis mugurā. Eļļainās darba drēbes Fredis nnoliek Emīlijai priekšā, bet mazgā pats. D.Brodere saka: "Viņš mums rada drošības sajūtu. Fredis palīdzēs ikvienam. Viņš zina arī bēru un kristību tradīcijas. Kad nomira mana mamma, Fredis norādīja, kam krusts jānes, kā jārīkojas." Taujāju — ko Fredis nemāk darīt? Viņš plati atsmaida: "Govi slaukt neprotu, to gan ne!"
Fredis dīdās, arī ar mums runājoties. Kā nu ne — zeme jāuzrok, ķiploki jāiestāda, burkāni vēl jāiesēj. Kaimiņienei apsolījis ūdens krānu salabot, Jurčikam kompresors noplīsis. Fredis baidās tikai no ziemas: "Kad nevaru kārtīgi izkustēties, tad atkal plaušu vaina liek sevi zināt." Kā kaimiņi atlīdzina par palīdzēšanu? Fredis atmet ar roku: "Kāda atlīdzināšana, visi esam saradojušies kopā dzīvošanas laikā."
Emīlija ar vīru laulības dzīvē jau turpat četrdesmit gadus nodzīvojusi un atmetusi ar roku vēlmei Fredi padarīt rimtāku: "Viņam savas darīšanas, man savas. Reizēm liekas, ka viņš neguļ, tikai šiverē, citreiz i parunāties nav laika." Dace smaida — "viņi abi ir šausmīgi čakli". Emīlija nevar sūdzēties — atšķirībā no daudziem citiem vīriem, Fredim ir spēks un vēlēšanās palīdzēt ne tikai kaimiņiem. Viņš bez mudināšanas apdarot arī visus vīrieša mājas darbus. Vienīgi svētdienās Fredim netiek ļauts darboties. Svētdienās Emīlija ar vīru iet uz baznīcu.
Pievieno komentāru