Ar domu par skābekli nākotnei 1

Raugoties uz kustībās apdomīgo Aivaru Bergmani (52), grūti noticēt, ka šis zemnieciski nedaudz smagnējais, taču izskatā jauneklīgais vīrs ir tēvs četriem jau pieaugušiem bērniem un vectēvs septiņiem mazbērniem, kuri viņu mīļi uzrunā par Aici. Arī valoda viņam laucinieciski nesteidzīga, ar atkāpēm detaļās pat visai tālā pagātnē, un diezgan grūti iztēloties, kā vēl necik sen Aivars savā pagastā bijis asais zēns basketbolā un volejbolā, hokejā un futbolā, arī faktiskais vietējās sporta dzīves organizators. Sportisko noslieču mudināts, pašos spēka gados uzņēmies piepildīt tēva, profesionāla celtnieka, ieceri — uzbūvēt Kabilē sporta zāli. Sešu gadu garumā tās būvē strādājot tikai dažiem cilvēkiem, Aivars stipri sabojājis veselību, bijis spiests meklēt fiziski ne tik smagu darbu un kļuvis par mežsargu. Tagad finiša taisnē atbildību par "divu gadsimtu būvi" uzņēmies Aivara brālis Kabiles pagasta padomes priekšsēdētājs Tālvaldis Bergmanis.

"Daudzu apstākļu dēļ tas bija fiziski un emocionāli ārprātīgi smags darbs. Sporta zāli pie skolas būvēju ar domu, ka tā vajadzīga ne tik daudz manas paaudzes cilvēkiem, cik mūsu bērniem un mazbērniem," atceras Aivars un piebilst, ka uz vēl tālāku nākotni vērsts viņa tagadējais darbs un reizē vaļasprieks — valsts un sava personīgā meža sargāšana, atjaunošana un kopšana, vienlaikus mudinot citus tajā ieraudzīt ne tik daudz peļņas avotu, cik saudzējamu latviskas vides un dzīvesveida apliecinājumu. Ka tas viss tiek darīts nopietni un apzināti, liecina pērn saņemtais diploms par augstāko izglītību vides pārvaldības specialitātē.

Starp romantiku un prozu

Ar Kuldīgas rajona Kabilē dzimušo un arī tagad tur dzīvojošo Aivaru tiekamies Ventspilī, kur viņš aicināts ierasties uz gadskārtējo Kurzemes tūrisma asociācijas (KTA) organizēto pasākumu — tā laikā ar balvu Lielais Jēkabs 2008 tiek pagodināti novadā labākie šīs nozares uzņēmēji, naktsmītņu īpašnieki, gidi. Aivars īsti neiederas nevienā no šīm kategorijām un reizē ir iekšā visās — savā aptuveni 230 hektāru plašajā saimniecībā, no kuras ap 80 ir dabas apmežotas, lauksaimniecībā neizmantojamas zemes, viņš ar dēlu Nauri izveidojis gan bērniem, gan pieaugušajiem publiski pieejamu, interesantu un pamācošu dabas taku Ozolu biotops. Tagadējais nosaukums skan gudri un lepni, bet sākotnējā iecere pirms astoņiem gadiem bijusi kaut arī romantiska, taču vienlaikus prozaiska — atrast un iekārtot vietu, kur paša ģimenei svinēt dažādas jubilejas. "Nolūkotajā platībā ozolu vien bija četri desmiti, neskaitot interesantus citu koku sugu īpatņus. Tos visus tikai vajadzēja attīrīt no apauguma, izveidot takas, norādes, soliņus atpūtai, papildināt ar kritalās saskatītajiem pasaku un dabas tēliem," stāsta Aivars, par palīdzēšanu koka figūru radīšanā uzteicot ar māksliniecisku domāšanu apveltīto Nauri, savukārt meitas Jana, Zane, Ance un dzīvesbiedre Līga, kā arī Kabiles vidusskolas darbmācības skolotājs Rihards Lasmanis palīdzējuši ar idejām, zīmējumiem, vietas sakopšanu. Tagad vieni tur var vienkārši apcerīgi pasēdēt, citi no gida Aivara stāstītā pasmelties ko noderīgu sava meža kopšanai, bet vēl kādi uzspēlēt savdabīgo meža golfu, dambreti vai boulingu.

Pie Baltā vilka

Meža taku Pie Baltā vilka, kas veidota pēc dzejnieka Jāņa Baltvilka atziņu un dzejas motīviem, izmantojuši ne tikai Kabiles vidusskolas, bet arī netālo Vārmes, Lutriņu, Vānes pamatskolu un citu mācību iestāžu audzēkņi. Aivars priecājas par daudzu gadu garumā brīvajā laikā ar ģimenes spēkiem un arī Valsts meža dienesta atbalstu sakoptā nogabala lietderību. Negaužoties, ka tajā nācies ieguldīt ne vien vairākus tūkstošus personīgo latu, bet arī paša zāģmateriālus, transportu, nemaz nerunājot par izdomu un darbu. "Stipri ceru, ka bērnībā Baltā vilka taku izstaigājušiem varbūt vairs necelsies roka piemēslot un postīt mežu, jo viņi atcerēsies tajā apmeklēto Trīs kukaiņu pieturu, zinās, kas ir Pīlādži un citi lāči, būs sasveicinājušies ar Māsu Liepu un Brāli Ozolu, uzzinās, cik patiesībā gudra un reizē trausla ir meža vide, kuru saprātīgs cilvēks vienkārši nedrīkst necienīt," saka Aivars. Ar humoru viņš atgādina par vienu no daudzajiem viņa mežā izlasāmajiem uzrakstiem — "Nepiesārņo Latviju, atpūties ārzemēs!", kas neglābjami neapzinīgos aicina saudzēt vismaz savas dzimtenes dabu. Tiem, kurus klusums vai koku un vēja valoda noskaņo apcerīgumam, Aivars blakus takai starp kokiem ierīkojis pieturu Svētvieta — mazītiņu no stabiem veidotu un asi plēstiem šķindeļiem apjumtu meža baznīciņu, kurā par altāri kalpo sen mūžībā aizgājuša vietējā akmeņkaļa iezīmēts granīta bluķis. "Jums vajadzēja redzēt un dzirdēt, cik sajūsmināta par to bija kāda tūristu grupa no Dienvidtiroles! Domāju, savas dzimtenes greznajos mūra dievnamos viņi nekad ar tādu sirsnību un tik vienoti nebija dziedājuši garīgās un savas tautas dziesmas kā meža vidū pilnīgi svešā zemē."

Savā īpašumā viņš no jauna iestādījis aptuveni 50 hektāru meža. Prieks, bet arī rūpes par to ir jau tagad, ienākumus gūs tikai mazbērni un viņu pēcteči — ja vien nesadomās šīs platības pārdot. Aivaram ļoti negribētos tam ticēt. "Bez visa cita mežs ir arī skābekļa fabrika. Vai tad tiešām nākamās paaudzes negribēs elpot? Kopš pie mums brauc skolēni, skaidri redzu, ka daudziem bērniem te šķiet interesantāk, nekā stundām blenzt datorā. Taču kādam viņi uz mežu ir jāatved pirmo reizi, par dabas brīnumiem un iespējām jāpastāsta," saka Aivars. Paliekošajiem darbiem, kuriem viņš dzimtajā pusē ielicis domas un sirdi, Aivars pieskaita arī Kabiles vidusskolas parka izveidošanu un dīķa atjaunošanu. Parkā skolēni iestādījuši arī ap 6000 eglīšu, un tās te aug ne tikai skaistumam, bet arī izmantošanai. Plantācijā mūžzaļos kociņus Ziemassvētku reizei varēs izvēlēties pagasta pensionāri.