Ar ratiņkrēslu labestības jūrā

Kurzemes krasts. Dižjūra. Īsta un zila. Gandrīz ar roku aizsniedzama. Smalkas putu mežģīnes, baltas liedaga smiltis, kas kutina kāju pēdas. Bet tikai ne viņām, Ievai un Līgai, divām meitenēm, kuras pie ūdens atripinātas ratiņkrēslos. Viņas tajos ir kopš dzimšanas, nekad pašas nav varējušas iemērkt rokas jūrā un iebrist pludmales smiltīs. Tagad to īpaši gribētos, jo mērots tik tāls ceļš no Vidzemes uz Mazirbi, uz nometni bērniem ar īpašām vajadzībām. Kaut arī mazliet bail, kaut vējiņš padzestrs, bet — kaut reizi mūžā izjust sāļo viļņu ritmu pret augumu, ar pēdām pieskarties zemūdens oļiem…

Ievas mamma kalsnaviete Inta Ivkina to izlasa meitas acīs, jo vārdos to izteikt Ievai ir grūti slimības dēļ. Un tad tas notiek! Stiprāku roku stumti, ratiņi kopā ar meitenēm brauc aizvien dziļāk ūdenī. Sajūsmā un neparastumā aizsitas elpa. Skan krastā stāvošo nometnes dalībnieku iedrošinājuma un atbalsta saucieni. Vēl mazliet, mazliet dziļāk…

Satuvināja Latvijas lepnums

«Kas citiem ikdiena, tas Ievai ir mūža piedzīvojums,» teic Inta, kura, atsakoties no laba darba un karjeras iespējām, slimās meitas aprūpei veltījusi 17 gadu. «Mēs nekad šajā nometnē pie jūras nebūtu nokļuvušas, ja mūs akcijas Latvijas lepnums 2007 organizatoru rīkotajā televīzijas pasākumā pagājušā gada beigās neuzrunātu viens no tās laureātiem, mākslinieks no Lielvārdes Edgars Mucenieks. Viņš kopā ar dzīvesbiedri Lienu, arī mākslinieci, jau vairākus gadus rīko nometnes bērniem ar īpašām vajadzībām, un nākamā bija paredzēta Mazirbē. Mums, iekšzemes cilvēkiem, tas šķita visnotaļ aizraujoši un derīgi,» stāsta Inta, un Ieva piekrītoši māj.

Un ne tikai viņām. To apstiprināja arī citi Dienas uzrunātie nometnes dalībnieki — gan bērni un jaunieši, gan visslimākajiem un mazākajiem līdzatbraukušie vecāki. Pašam mazākajiem no vairāk nekā sešiem desmitiem radošās nometnes Upe dalībnieku ir tikai pieci, vecākajiem — pāri divdesmit gadu, taču mīļums, palīdzība un labestība vienlīdz nepieciešama visiem.
Liena un Edgars uzskata, ka viņu sūtība ir sniegt labestību un mīļumu. «Nezinu, varbūt tā ir kāda augstāka, varbūt Dieva griba, kas mums tā liek rīkoties, bet citādi nevaram,» teic Liena. Edgars skaidro viņu vadītā nodibinājuma, kultūras un izglītības fonda Upe un tāda pat nosaukuma radošās nometnes filozofiju: atsevišķu cilvēku labestība ir avotiņi, kas satek upītēs un upēs, kuras ieplūst sabiedrības jūrā, padarot to veselāku un tīrāku.

Labestības māksla

Mucenieku avotiņš sācis urdzēt ap 1993.gadu, kad dzīvesbiedri beiguši Latvijas Mākslas akadēmiju un bijuši izvēles priekšā — veltīt sevi brīvam, radošam darbam ar neprognozējamiem ienākumiem vai iegūto izglītību izmantot vulgārai, kapitālisma apstākļos dievinātai naudas pelnīšanai. Mucenieki izvēlējušies tādu kā vidusceļu — Lielvārdē dibināt Latvijā pirmo privāto mākslas skolu. Lielvārde un tās apkaime izrādījusies ar talantīgiem, mākslas alkstošiem bērniem bagāta.

«Pilsētā bija un ir arī citi, mazi un lielāki cilvēciņi, kuriem garīgā un fiziskā veselība neļauj apmeklēt ne tikai mākslas, bet arī parasto skolu. Un pēc kādas nejaušas sastapšanās uz ielas ar vienu mammu, kurai ratiņos bija tieši tāds mazulis, mani neatstāja doma — varbūt tieši saskare ar mākslu, radošu vidi un vienaudžiem, kas tajā darbojas, var šiem citādākajiem bērniem un jauniešiem, reizē arī viņu vecākiem palīdzēt atgriezties sabiedrībā, no kuras viņi izolēti smagās slimības dēļ,» sākumu atceras Liena.

«Mūsu ar Edgaru idejas dzīvotspēju stiprināja Holandes draugu atstāstītā un pašu acīm Somijā ieraudzītā pieredze — jāmaina sabiedrības attieksme pret garīgi un fiziski citādākajiem, un to var izdarīt, saprotot un palīdzot pārvarēt viņu problēmas,» Liena stāsta. Ar katru jaunu radošao nomenti to dalībnieku skaits kļuvis aizvien lielāks, nākuši klāt bērni no kaimiņu pagastiem, Ogres un pat Rīgas.

Sirsniņas gaida vasaru

«Paldies pašvaldībām un sponsoriem, kas sedz slimo bērnu un viņu vecāku uzturēšanās izdevumus nometnēs, saprotot, ka mazās sirsniņas šo vasaras nedēļu gaida visa gada garumā,» stāsta Edgars. Daudzi to dalībnieki uz viņu organizēto nometni brauc jau astoto reizi. Tajās ir radošās darbnīcas, kurās īpašu apmācību guvuši pedagogi māca zīmēt, veidot, apgleznot papīru, priekšmetus un figūriņas, apgūt floristikas, tekstilmākslas, animācijas, teātra un/vai mūzikas pamatgudrības.

«Ir lieliski, ja tādās reizēs blakus ir vecāki, kas šādas nodarbības radoši pēc tam turpina mājās,» teic Edgars. Neiztrūkstoša nometnēs ir arī apkārtnes iepazīšana. Kad Lielvārdes apkaime bijusi apgūta, dalībnieki pāris gadus pulcināti Talsu rajona Uguņciemā, dažus kilometrus no jūras. Šogad pirmo reizi radusies iespēja tai piekļūt pavisam tuvu, apmetoties internātpamatskolas telpās senajā lībiešu zvejniekciemā Mazirbē.

Cilvēkos atklājas labais

Bērnu priekam no Lielvārdes īpašā furgonā uz Mazirbi atvests ponijs Tucis un ābolains zirgs Dafne. Nometnes dienaskārtībā šonedēļ bijis arī pārgājiens pa mežu un gar jūru ar nakšņošanu teltīs, kurā, protams, piedalās arī abas riteņnieces. Maltītes gatavošana lielā katlā un tās baudīšana zem klajas debess. Vēl ir nakts trase ar kontrolpunktu meklēšanu, dziesmām pie ugunskura un uzvarētāju apbalvošanu. Nometnes noslēgumā ierodas daudzi vecāki, lai uzklausītu speciālistu ieteikumus tālākam darbam ar bērniem un iedrošinājumus, ka situācija, neatlaidīgi strādājot, var uzlaboties. Ka tie nav tukši vārdi, Edgars skaidro ar Ikšķiles jaunietes Līgas piemēru — vēl pirms dažiem gadiem cerebrālās triekas piemeklētās meitenes sacīto bijis grūti uztvert pat tuviniekiem, bet tagad, pa telefonu sazinoties, viņas runa ir gandrīz tāda pat, kā veselam cilvēkam. Tagad ar portāla ziedot.lv starpniecību savākti līdzekļi viņas rehabilitācijas kursam, lai Līga turpinātu treniņus pārvietoties uz savām kājām.

Ne mazāk vērtīga ir savstarpēja kontaktēšanās, arī bērnu vecākiem, jo tas dod papildus spēku kopīgi pretoties likteņa likstām. Izveidojusies pat tāda kā nometnes bērnu vecāku brālība — piemēram, piecgadīgais lielvārdnieks Deivids uz nometni atbraucis viens, jo bez bažām uzticēts audzinātāju un citu mammu pieskatīšanai. Savukārt Ievas mamma atzīst, ka nedienas ar meitas veselību viņiem palīdzējušas iepazīt tik daudz atsaucīgu un līdzjūtīgu cilvēku, kas citos apstākļos droši vien tas nebūtu iespējams. Arī Kalsnavas pagastā, kur viņas dzīvo un vietējā skolā, kur meita mācās kopā ar sirsnīgiem vienaudžiem. I.Ivkina uzteic skolas direktores Guntas Lapsas iejūtību, kas viņām nodrošinājusi pat bezmaksas braucienu uz Turciju, bet skolotājai Ilzei Stikānei šis darbs pelnīti devis Latvijas lepnuma titulu.