"Tas bija jau sen, kas to visos sīkumos var atcerēties. Braucām uz darbu, te redzam — mūsu priekšā mašīna ielido dīķī. Nu, protams, apstājāmies un darījām, kas jādara," a/s Sadales tīkls remontu un celtniecības dienesta Austrumu reģiona montieris Vladimirs Vasiļevičs nedaudz vienaldzīgi parausta plecus. Tomēr ne viņš, ne viņa darba biedri elektromontieri Jurijs Dobrosoļcevs un Viktors Andruškevičs, kā arī Latgales transporta un sakaru tehniskās skolas praktikants Pāvels Jurkins tajā aukstajā 26.marta rītā ne mirkli nevilcinājās, kad vajadzēja kāpt ledainajā ūdenī, lai izglābtu slīkstošu autovadītāju. Tikai pateicoties puišu pašaizliedzībai un drosmei, jaunais vīrietis ir palicis dzīvs.
Ārā tikai riteņi
Vladimirs atceras, ka tajā marta rītā laiks nemaz nav bijis pavasarīgs, pūtis spēcīgs vējš, kurš nesis sniegu. Brigāde braukusi uz darbu Daugavpils rajona Skrudalienas pagastā, kad pretī braucošā automašīna pēkšņi sanesta šķērsām, pārlidojusi pāri ceļam un ietriekusies ceļmalā esošajā dīķī.
Piebraucot negadījuma vietai, montieri konstatēja, ka mašīna atrodas aptuveni četrus metrus no krasta un ir apgāzusies, bet virs ūdens palikusi tikai mašīnas apakšējā daļa un riteņi. Vladimirs Vasiļevičs un Jurijs Dobrosoļcevs, novilkuši biezās ziemas jakas, iebrida aukstajā ūdenī un secināja, ka izvilkt cietušo no mašīnas nav iespējams, kamēr tā nav pagriezta. Labi, ka piebraukuši Silenes naftas bāzes strādnieki, transportlīdzeklis kopīgiem spēkiem tika pagriezts, taču glābējiem nācās līst ūdenī vēlreiz, lai izvilktu autovadītāju, kurš jau bija bez dzīvības pazīmēm. "Bijām jau sabijušies, domājām, ka beigas. Izvilkām ārā, ietinām segā, sākām mākslīgi elpināt, elpot sāka, taču pie samaņas tā arī nenāca." Pēc 20 minūtēm sagaidīta ātrās palīdzības brigāde, kas cietušo joprojām bezsamaņā aizveda uz slimnīcu.
Pateicību negaida
Puiši stāsta, ka pirmās medicīniskās palīdzības sniegšanu viņi mācījušies savā darbavietā, kursos, taču dzīvē to nācies lietot pirmoreiz. Protams, tas bijis daudz grūtāk, nekā auditorijā, jo traucējis stress, apziņa, ka ikkatra sekunde var izšķirt cilvēka dzīvību. 1972.gadā dzimušais autovadītājs zem ūdens bija pavadījis vairāk nekā piecas minūtes, jau bija sākusies vispārēja ķermeņa atdzišana, tāpēc slimnīcā viņam nācies pavadīt ilgāku laiku, taču tagad esot dzīvs. Vladimirs zināja tikai to, ka izglābtais strādājot par tirdzniecības menedžeri, viņa ģimenē augot maza meitiņa. Savus glābējus viņš neesot sameklējis, taču puiši nekādu pateicību negaida. Priekšniecība gan esot pateikusi paldies.
"Pašiem? Viss kārtībā, pat temperatūru neviens nesaķēra. Nu, konjaciņu jau nācās ieraut," smejas Vladimirs. Tad, kad stress pārgājis, gan jutuši, ka zobs uz zoba neturas. Uz jautājumu, ka neviens jau nelika apstāties, varēja pabraukt arī garām, puiši šūpo galvu. "Varējām, daži arī pabrauca. Piebremzēja, paskatījās un projām. Bet, ja padomā, ka ar pašu kaut kas tāds var notikt un tad neviens nepalīdzēs? Cilvēks taču salonā palika!"
Pievieno komentāru