Dvēseles darbs Dieva namam 5

Uz sarunu par baznīcas atjaunošanu Ģipkas ev. lut. draudzes dievnamā Valdis Rande (1939) ierodas viens, kaut gan viņš pats un vēlāk arī ciema ļaudis apstiprina, ka pie šī dvēseles darba ne mazumu piedalījusies arī tagad pensionētā pediatra dzīvesbiedre Daina un pārējie šīs ģimenes cilvēki.

Valdis sievas atturību skaidro ar kādu sadzīvisku iemeslu, bet vēlāk atklājas, ka tā varbūt ir vēl svaigā sāpe, kas viņai liedz šurp nākt svešu cilvēku klātbūtnē - pavisam nesen baznīcai blakus esošajā kapsētā apglabāti divi viņu mazbērni. Ar viņiem uz brītiņu aprunāties aiziet arī ārēji skarbais Valdis un atgriežas ar slēptu miklumu acīs. «Tāda ir dzīve, un mierinājumam paliek apziņa, ka esmu izdarījis iespējamo, lai viņiem un simtiem citu agrāko aizgājēju mūža miegs svētītajā zemē būtu sakopta dievnama, nevis izdeguša grausta ēnā,» teic Valdis.

Bērnības baznīcas gaišums

Ar Ģipkas baznīcu netālajā zvejniekciemā Melnsilā dzimušajam Valdim saistās pirmās un gaišākās bērnības atmiņas. «Ir vasara, zied ceriņi, man ir kādi pieci gadi. Vecāmāte apsola, ka nākamajā dienā mani kopā ar lielajiem palaidīs pa jūru braukt uz Ģipkas baznīcu, ja vien ātri iešu gulēt. Aizmiegu agrāk par vistām, bet pēc stundas esmu augšā un pārmetu omai, kāpēc mani neuzmodināja, ja saule jau gabalā. Izrādās, ka tā nemaz vēl nav norietējusi. Rītā pie Melnsila steķiem pukšķ motori, vīri un jaunekļi garos zābakos ņem uz rokām sievas un meitenes un nes sēdināt laivās, zivju smārds un jūras elpa jaucas ar līdzpaņemto ziedu aromātu. Ģipkā visi stājamies kolonnā un ejam uz baznīcu, kuras pelēkais tornis kā brīnums iznirst virs koku zaļuma. Neatceros, kas tie bija par svētkiem, atmiņā palikusi apziņa, ka esmu jau liels, ka viens pats bez vecākiem drīkstu iet uz Dieva namu,» tālos Otrā pasaules kara gadus atceras Valdis, atzīstot, ka dzīvē nav kļuvis par dievnamu fanātisku apmeklētāju. Arī jāvārdu viņi ar Dainu viens otram devuši ne tikai oficiālajā padomju zagsā, bet arī Engures baznīcā - naktī, sveču gaismā, piedaloties tikai dažiem draugiem.

Sākās ar ātro palīdzību

«Ticībai un labestībai mani visvairāk ietekmēja māte, bērnu spēlēs vienmēr biju ātrā palīdzība, kas citiem dziedēja kariņos un rotaļās iegūtās brūces. Varbūt tāpēc arī vēlākajai dzīvei izvēlējos mediķa profesiju, ko ne mirkli neesmu nožēlojis,» atzīst Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā Rīgā 20 gadus ķirurga un galvenā ārsta vietnieka amatā nostrādājušais sirmais kungs, kuru Ģipkā joprojām sauc par dakteri. Tagad, pēc aiziešanas pensijā, viņš vada Dundagas pagasta veselības un sociālās palīdzības centru, kas atzīts par labāko Talsu rajonā. Pirms tam Valdis medicīnā vadošos amatos strādājis gan Talsos, gan Republikāniskajā bērnu radiokardioloģiskajā sanatorijā un vēlāk - paša izveidotajā Ģimenes aprūpes centrā «Bulduri».

«Man patīk darboties, ja tas dod labumu veselības vai sociālajās problēmās nonākušiem cilvēkiem, it īpaši bērniem. Jāsaka, šajā ziņā mums saskan ar Dainu, kura Bērnu slimnīcā no nulles izveidoja Latvijā līdz tam nebijušu pedagoģijas nodaļu,» stāsta Valdis.

Taču ap 2000.gadu abi nolēmuši atstāt valsts darbu un nodoties tūrisma biznesam Rojas pagasta Pūrciemā 1979.gadā nopirktajā īpašumā Brāļtīrumi, kur agrāk vadījuši tikai vasaras un brīvās dienas.

Baznīca uzrunāja sapnī

«Par klientu trūkumu tikai 200 metru no jūras attālajā atpūtas mājā nevarējām sūdzēties. Taču tālākai rīcībai, varat ticēt vai nē, zīmi deva kāds augstāks spēks. Es, protams, biju dzirdējis par nodegušo Ģipkas baznīcu, daudzus gadus tiku braukājis garām kokos ieaugušā, 1860.gadā celtā dievnama gruvešiem, bet tos apmeklēt nebija ienācis prātā, jo abi ar Dainu darbojāmies Engures draudzē. Taču kādā naktī redzēju sapni - esmu uzņēmies atjaunot Ģipkas baznīcu un to arī izdarījis. Izstāstīju sievai par savādo vīziju, kopīgi pabrīnījāmies, un es to aizmirsu. Bet tā bija palikusi prātā Dainai, un viņa pēc pāris nedēļām atgādināja - varbūt tā ir Dieva zīme, ka kādam šis darbs jāizdara, un kāpēc lai tas nebūtu tu,» Daina mudinājusi Valdi rīcībai.

Atbalsta ar naudu un pastkarti

«Aizgājām abi ar kundzi pie izdegušās baznīcas un asaras saskrēja acīs - tik bārenīga tā izskatījās, ka piedāvāt palīdzību bija goda un kristīgās sirdsapziņas jautājums,» stāsta Valdis, pasmaidot, ka ne jau ar vārdiem, pat ne lāpstu un cirvi te kas bijis saglābjams.

«Vajadzēja naudu, un daudz. Mūsu 1000 latu, ko varējām atļauties, bija piliens uz ugunī nomelnējušajiem mūriem. Tāpēc viens no pirmajiem darbiem bija ar vēstulēm uzrunāt kristiešus Latvijā un pasaulē, aicinot ziedot Ģipkas dievnama atdzimšanai. Pirmais atsaucās Zviedrijā dzīvojošais Andris Grīvāns, Ģipkas draudzes kādreizējā mācītāja dēls, atdodot baznīcas glābšanai 24 hektārus no Kurzemē mantotās zemes un meža. To izstrādājot, lietaskoki tika baznīcas kupolam, vērbaļķiem, soliem, grīdai, altārim un visam pārējam. Zviedrijā dzīvojošais melnsilnieks Miervaldis Landmanis kopā ar sievu Ingu Maju Liljegrēnu dievnama remontam atvēlēja Ls 25 000, SIA «Līcis» ziedoja Ls 5000, no Vācijas aicinājumam atsaucās Mārtiņa Lutera fonds, savu artavu nežēloja Rojas pašvaldības sadraudzības partneri Šveicē, Mateikas ģimene Latvijā un daudzi citi. Līdz asarām aizkustināja kāda no tālās Brazīlijas nākusi atklātne ar sarkanbaltsarkanu karodziņu un svecīti: «Esam tik veci un trūcīgi, ka varam tikai lūgt par jums,»» Valdis ar pateicību atceras arī šādu morālo atbalstu. Baznīcas atdzimšana saliedējusi arī ap 60 cilvēku lielo Ģipkas draudzi, kurā viņš pilda priekšnieka vietnieka pienākumus.

«Arī tuvāko ciemu iedzīvotāji sāk iemīt celiņu uz dievnamu, Ziemassvētos un Lieldienās ir pilna baznīca, iegriežas atpūtnieki un atbrauc pat rīdzinieki, slaveno Ģipkas jūrnieku un zvejnieku pēcteči,» priecājas Randes. Augustā kā pirmās pēc baznīcas atjaunošanas viņi šeit kristīja savas mazmeitiņas dvīnītes Mersedesu un Odriju. Sagaidāms, ka drīzumā svinīgai ceremonijai pieteiksies arī kāzinieki.

Dāvanā ērģeļu balsis

Līdzekļu piesaiste un pakāpeniska apgūšana prasījusi astoņus neatlaidīga darba gadus, nācies restaurēt ugunsgrēkā izglābto altāra gleznu «Kristus pie krusta», meklēt meistarus baznīcas specifisko mēbeļu, logu un durvju izgatavošanai - tagad, kad lielums ir apdarīts, atceras Valdis Rande.

Īpašs stāsts Dainai un Valdim ir par to, kā dievnamā atgriezīsies ērģeles. «Pēc Ģipkas baznīcai veltītā labdarības koncerta ar Normunda Rutuļa piedalīšanos, ko pārraidīja arī LTV, piezvanīja viens no tā skatītājiem, Sila kungs no Anglijas, un piedāvāja Ls 20 000 instrumenta iegādei. Tagad jau ir tik tālu, ka gaidām ērģeļu pienākšanu no Anglijas, vieta tām sagatavota baznīcas torņa daļā, kas padomju gados tika izmantots par meža ugunsgrēku novērošanas posteni un no kurienes arī aizsākās baznīcas degšana,» stāsta draudzes vadītājs. Te vēl būs gan telpas iecerētajai svētdienas skolai, gan vieta izglābtajai lustrai, pie sienām greznosies gaismekļi, būs jaunas gleznas, teic Valdis. Vēl viņš tic, ka draudzi papildinās un tās vadību pēc viņa uzņemsies jauni cilvēki.

«Ģipkas baznīca vairāk nekā simts gadu ir kalpojusi par navigācijas orientieri jūrniekiem un zvejniekiem. Laiks tai atkal kā sendienās kļūt par vaduguni piekrastes ļaužu un vispirms jau jauniešu gara un tikumības pasaulē,» Valdis noglāsta senos altāra rotājumus, kuru restaurācija vēl gaida savu kārtu.