Izglābušies un glābj citus 4

Skan diezgan baisi, taču, ja viss būtu turpinājies, kā jaunībā sākts, Nairai (38) un Jurim (39) tagad jau vajadzēja būt zem velēnām vai citā, bet ne labākā variantā, kļuvušiem par fiziskiem un morāliem graustiem. To var saukt par likteni, Dieva brīnumu vai kā citādi, bet — viņi no tā ir izglābušies. Vēl vairāk — tieši traģiskā, ar postošām atkarībām un noziedzīgu rīcību saistītā pagātne viņus ir savedusi kopā un tagad, jau kā dzīvesbiedri un Kuldīgas pilsētas sociālā dienesta darbinieki, abi mēģina no dziļākas stigšanas postā glābt citus narkomānus, alkoholiķus, bijušos cietumniekus, no izmisīga soļa atturēt HIV/AIDS inficētos, kuriem zudusi vēlme dzīvot. «Pēdējos gados viņu likteņos notikušās pārvērtības ir uzskatāms un patiešām iedvesmojošs piemērs Dieva un cilvēku gribas spēkam,» Dienai raksta laba viņu pazinēja un palīgs grūtos brīžos, valdemārpiliete Judīte Dzelza.

Pieredze no tumsas līdz gaismai

«Ir ļoti smagi un no tagadējā skatu punkta kauns atcerēties, cik dziļi savulaik atkarību purvā bijām iebriduši. Bet esam ar mieru par to publiski runāt, jo varbūt kaut dažiem mūsu ceļā no tumsas uz gaismu gūtā pieredze dos spēku cīnīties ar savu vājumu un to ar Dieva palīgu arī uzvarēt,» kopīgi pārrunātās savas un Jura izjūtas, tiekoties Kuldīgas domes sociālā dienesta Atkarību konsultāciju punkta (AKP) un sabiedriskā labuma organizācijas Saules sala telpās Liepājas ielā 8, izsaka Naira. Viņa ir bērnu kopšanas atvaļinājumā un no savas jaunceļamās, vēl pilnībā nepabeigtās mājas darba vietā ieradusies ar trīs mēnešus vecajiem, pēc barošanas dubultratiņos saldi aizmigušajiem dvīnīšiem Martu un Marku, kamēr četrgadīgā Sāra ir bērnu dārzā un vecākā meita Leila atrodas skolā. Vēl viņu ģimenē ir padsmitgadīgs, no nelabvēlīgas ģimenes aizbildnībā paņemts un atkarībā pabijis puisis, neskaitot piecus lielus un mazus suņus, kuri arī tiek atzīti par kuplās Šķoņu saimes pilnvērtīgu sastāvdaļu.

AKP nesen iekārtots ar pašvaldības gādību un Nīderlandes fonda Oranje finansiālu atbalstu. Pirms tam atkarību profilakses punkts, kurā pirms apmēram astoņiem gadiem, atrodot ceļu uz Dievu un tādējādi izraujoties no četrus gadus ilgušā narkotiku un alkohola gūsta, sākusi strādāt Naira, atradies kādā mazītiņā bijušās iestādes caurlaides būdiņā. Tajā narkomāniem dalītas šļirces, bijusi iespēja veikt HIV testu, saņemt informāciju un konsultācijas par atkarībām. Tur tad arī Naira tuvāk iepazinusies ar agrāk pavirši zināmo, sešas reizes par krimināliem noziegumiem sodīto, kopumā 11 gadus cietumā pavadījušo, alkohola un daļēji arī narkotiku atkarībā nonākušo Juri.

Izdzīvot pēc vilku likumiem

«Ka tā notika, laikam bija Dieva prāts, jo Naira toreiz jau spēja tikt galā ne vien ar sevi, bet palīdzēt arī citiem,» atceras Juris. Mājās viņš nav ticis audzināts ticībā, jo ģimenes zēnam faktiski nekad nav bijis — tēvs no tās aizgājis, vēl mazam esot, bet mātei alkoholiķei tiesības uz viņu atņemtas, kad puisēns gājis 2.klasē.

«Tālāk bija bērnu nami, arodskolas kopmītnes, armijas kazarmas, kur valdīja spēks, bravūra un vilku likumi. Vajadzēja izdzīvot, pretī atņirdzot zobus, adrenalīnu gūstot ar noziegumam tuvām palaidnībām un stresu noņemot ar alkoholu,» patiesību neslēpj Juris. Viņam bijusi arodskolā iegūta un sirdij tuva lauku mehanizatora specialitāte, krievu armijā ticis par šoferi, uzdienējis līdz jefreitora uzplečiem, bet nepaklausības, pretī runāšanas un nevaldāmā rakstura dēļ aizvien biežāk slodzīts virssardzē.

«Atceros, kādam dienesta biedram, baltkrievam piešķīra atvaļinājumu uz mājām, bet īsi pirms tā viņš pāri sētai bija aizgāja brīvsolī un sataisīja civilajiem ziepes. Lai glābtu puisi, viņa vainu uzņēmos es, man jau bija tāda «slava», ka komandieris arī noticēja,» par puicisko savas labestības un uzupurēšanās izpausmi pasmaida toreizējais karavīrs. Taču sevi mīlēt un saudzēt nav pratis un citiem ļāvis, kā ezis spurojoties pretī vispārpieņemtajām uzvedības normām, it kā kāds nepārvarama spēks viņu vilktu uz personības pašiznīcināšanos.

Atriebās «pareizajiem»

«Pēc demobilizācijas atgriezos Kuldīgā, kur neviens mani negaidīja, māte turpināja dzert. Tēvs nelikās zinis, viņam bija cita ģimene. Starp labajiem zēniem draugu nebija, sliktie mani atrada paši,» Juris stāsta, ka pirmo sodāmību dabūjis 21 gada vecumā par automašīnas zagšanu, kas toreiz kvalificēta kā transportlīdzekļa aizdzīšana.

«Tā ir aksioma, ka cietumi cilvēku nepadara labāku, vien rada tieksmi atriebties «pareizajai» sabiedrībai. Tikai gudrākā veidā, lai nenonāktu aiz restēm. Mēģināju, bet pēc pirmā termiņa sabiju brīvībā pusotru mēnesi. Iekritu par veikala apzagšanu, jo vajadzēja naudu uzdzīvei un iztikai. Biju ar pārinieku, bet vainu uzņēmos viens, tas maksāja četrus gadus nebrīvē,» Jelgavas cietumā pavadīto atceras Juris.

Pēc otrā termiņa mēģinājis nostāties uz ceļa, mainīt vidi, sācis strādāt laukos. «Bet vai tad ar mēnesī pie gatera nopelnītajiem 25 latiem jauns cilvēks var izdzīvot? Nebija pazīšanos, lai iegūtu labu darbu, nebija autoritatīva padoma mācīties, bija tikai apkārtējo vairīšanās no bijušā cietumnieka un tās radītā bezcerība kādreiz izrauties labākā dzīvē. Tas radīja naidu un agresivitāti, vēlēšanos pierādīt, ka vajadzīgais varu paņemt pats, vienalga kādā ceļā,» atgriešanos pie zagļa gaitām, alkohola un narkotikām tādu pat draugu kompānijā atceras Juris. «Apzagām gaterus, autoservisus, veikalus, tukšojām bagāto kabatas. Ņēmām visu, ko uzpircēji pasūtīja. Tik tālu sirdsapziņu tomēr nebiju nodzēris, lai ķertos klāt sievietēm ar maziem bērniem un vecīšiem,» par Robina Huda tēlošanu tagad pasmaida Juris. Viņš jau bijis policijas meklēšanā, tanī skaitā par braukšanu dzērumā. Cietums, ārstēšanās no tur iegūtās tuberkulozes, atkal zagšana un ieslodzījums, centieni saņemties, nebrīvē izmēģinot transcedentālo meditāciju, vēršoties pie budisma, Krišnas mācības, iepazīstot freidismu un jogu, bet tas palīdzējis maz. «Jutos morāli tik noguris un bezspēcīgs, ka prātā sāku lūgt: Dievs, ja tu esi, nāc man palīgā. Es eju bojā, es vairs netieku ar sevi galā,» Juris atzīst, ka laiks pirms sestās sodāmības bijis vissmagākais, un tad, viņaprāt, noticis Dieva brīnums.

«Par bargu un taisnīgu atzītajam Kuldīgas tiesnesim Uldim Ķinim toreiz bija visas iespējas, varbūt pat pienākums sodīt mani ar kārtējo, pēc skaita jau sesto, brīvības atņemšanu. Tas mani droši vien būtu pazudinājis pilnībā. Es nezinu, vai viņu vadīja intuīcija vai kāds augstāks spēks, taču tā vietā saņēmu ilgu nosacītu sodu un policijas uzraudzību,» stāsta Juris, bilstot, ka drīzi vien sekojis nākamais liktenīgais pavērsiens — tuvāka iepazīšanās ar Nairu.

Attapos, ka miršu nākamā

«Atšķirībā no Jura, augu visnotaļ labvēlīgā ģimenē, man bija mīloši vecāki, brālis un skaists sapnis — kļūt par bērnu ārsti, jo mazotnē pati daudz slimoju,» Naira stāsta, ka neveiksmes sākušās ar sapņa piepildīšanu, iekļūšanu Medicīnas institūtā. «Vairākkārt izkritu eksāmenos, rūgtumu draugu pulkā gribējās noskalot ar alkoholu. Mēģināju strādāt vienkāršus darbus Kuldīgā, iestājos medicīnas skolā Rīgā, bet neatturami vilka uz kompānijām, kur ir nakts dzīve, mūzika, alkohols un narkotikas. Vislielāko kaifu narkotikas dod pirmajā reizē, tālākā lietošana ir tikai mēģinājumi to atkārtot, kas nekad vairs neizdodas. Kaut arī tiek izmantotas aizvien lielākas un dārgākas narkotiku devas. Tajā laikā pat par savu vecāko, toreiz sešgadīgo meitu, nebiju spējīga rūpēties, paldies, ka to uzņēmās māte,» četrus gadus ilgušo smago atkarību no narkotikām un alkohola atceras Naira.

«Attapos, kad no to lietošanas viena gada laikā nomira trīs tuvi draugi, jo sapratu, ka pavisam drīzi pienāks arī mana kārta,» Naira atceras vēlākos izmisīgos mēģinājumus no atkarības glābties ar detoksikācijas seansiem, piedalīšanos motivācijas un Minesotas programmās, taču iekšējais tukšums palicis.

«Zināju, ka Kuldīgā daži bijušie narkomāni savu dzīvi piepildījuši, atdodot to Dievam. Toreiz es viņus par īsti normāliem neuzskatīju, taču nebija jau citas izvēles. Tā es nokļuvu Valdemārpilī, kur darbojās kristīgās organizācijas Jaunatne ar misiju nometne. Vēlāk tiku uzaicināta uz evaņģelizācijas pasākumu Liepājā, ko, pulcējot bijušos ieslodzītos un narkomānus, rīkoja cilvēki, kas nodarbojas ar kalpošanu cietumos. Tur mani iedrošināja publiskai grēcinieka lūgšanai, pēc kuras sapratu — Dievs mani ir pieņēmis un atbrīvojis no narkotikām. Tik tiešām, vienā mirklī, jo kopš tās reizes nu jau astoņus gadus es ne narkotikas, ne alkoholu vairs nelietoju.»

Nepārmet, bet padod roku

Tālāk sekojusi milzīga uzticēšanās no pilsētas sociālā dienesta vadītājas Marutas Jautaiķes puses, kura Nairu, bet pēc tam arī Juri aicinājusi strādāt AKP. «Cilvēki, kas paši spējuši tikt vaļā no atkarības, vislabāk zina, kā palīdzēt citiem,» Nairas un Jura nu jau daudzo gadu darbu vērtē M.Jautaiķe, nešauboties, ka tas tikpat sekmīgs būs arī turpmāk. Jo vairāk tāpēc, ka dzīvesbiedru skarbajai pieredzei tagad pievienojušās arī teorētiskās zināšanas — šogad abi beigs Liepājas universitāti, iegūstot sociālā darbinieka diplomu.

«Tas bija vēl viens Dieva brīnums, ka es pēc tik ilga mācību pārtraukuma iekļuvu augstskolā,» Juris pasmaida, jo, atšķirībā no teicamnieces Nairas, skolā bijis stabils trijinieku karalis. Viņi atturas nosaukt, cik Kuldīgā un rajonā ir no apreibinošām vielām un azartspēlēm atkarīgo, HIV/AIDS inficēto, bijušo un potenciālo cietumnieku, jo uzskata, ka cipari nav galvenais. Taču atzīst, ka priekš provinces tas ir liels skaits.

«Svarīgi, ka pilsētā tagad ir dienas centrs, vieta, kur viņiem ierasties un par savām problēmām vai vienkārši tāpat aprunāties,» saka Juris, pēc neilga dialoga izvadīdams jaunu puisi, kas atnācis pēc šļircēm un veltīdams uzmundrinošus vārdus citam, kurš tikko izlaists no īslaicīgās aizturēšanas izolatora un nezina, kā būt tālāk. «Juris un Naira paši ir gājuši cauri atkarību ellei, viņi nesprediķo, cik slikti tur nokļūt, bet padod roku, lai kārpāmies ārā,» atzīst par zagšanu vairākkārt sodītais Georgs Jakovļevs (47), kurš sakās savulaik nodzēris gan ģimeni, gan mantu un pavāra amatu. «Juris jau strādāja AKP, bet es vēl turpināju dzer,» atceras Georgs, kuram pēc sarunām ar Šķoņiem un mokošiem Dieva meklējumiem skaidrības periods ilgst jau pusotru gadu, nokārtojusies arī personīgā dzīve.

«Atkarība ir viltīga lieta, var uzliesmot arī pēc daudziem skaidrības gadiem,» no citu pieredzes secina Naira un Juris, par sevi gan šai ziņā nešauboties, jo uzskata, ka viņu stiprie enkuri ir Dievs un ģimene. Un arī tie padsmiti viņiem uzticējušos kuldīdznieku, kuriem viņi palīdzējuši atrast atpakaļceļu uz ģimeni, uz ticību Dievam, uz paļaušanos saviem spēkiem.

«Bez uzspēles un skaļiem vārdiem — gribam viņiem būt piemērs, ka uz labo var mainīties pat šķietami bezcerīgās situācijās. Dažkārt atbalstam vajag tik maz — labu vārdu, maizes gabaliņu, makaronu vai sausās zupas paciņu, lai cilvēks tiktu pāri izmisumam un nezaudētu ticību sev un pasaulei. Un reizē tas ir bezgala daudz, jo tam visam jānāk īstajā laikā un no sirds — to saņēmējs jūt un novērtē pirmām kārtām. Un var gadīties arī, ka palīdzība vienam un tam pašam cilvēkam būs jāsniedz neskaitāmas reizes, kamēr dzīves salauztais noticēs, ka viņam ir spēks pašam piecelties,» saka Juris. Līdzās daudziem citiem jau īstenotiem un nākotnei iecerētiem plāniem, kā dzīvei atgriezt atkarībās iestigušos, Šķoņi lolo sapni par tā saucamās «pusceļa mājas» ierīkošanu tiem, kas atgriežas no ieslodzījuma un ātri nespēj iekļauties nebrīves gados citādi kļuvušā sabiedrībā.

Šajos gados viņi sakās daudzkārt pārliecinājušies, ka izrauties no atkarību posta ir iespējams tikai tiem, kas nonākuši līdz galējai robežai un paši nolēmuši sākt citu dzīvi. «Policijas, tuvinieku vai kādu citu, labu vēlošu ļaužu piespiedu kārtā atvestie alkoholiķi un narkomāni gandrīz vienmēr atkrīt atpakaļ vēl dziļākā bedrē. Diemžēl,» pieredzē vienoti ir Naira un Juris.