"Iedomājieties, es guļu svētdienas rītā tik bēdīga, pēkšņi atveras durvis un Olga ienāk ar kūpošu pankūku šķīvi! Tajā smagajā laikā viņi mani ne uz brīdi neatstāja vienu, balstīja, kā varēja. Esmu pateicīga Dieviņam, ka man ir tādi kaimiņi," - tā par rēzekniešu Peļņu ģimeni saka pensionētā skolotāja Anna Sauka, apvienības Daugavas vanadzes Rēzeknes nodaļas vadītāja, senioru kora Septiņkalne dziedātāja. Jau vairāk nekā trīsdesmit gadus viņi draudzīgi dzīvo vienā kāpņu telpā, taču Annas nelaime viņus saliedēja cieši, kā vienu ģimeni.
Pazīst pat soļus
Ārēji neizskatīgas silikātķieģeļu hruščovkas piektā stāva kāpņu laukumiņš uzreiz uzvēdī mājīgumu. Annas Saukas un Peļņu dzīvokļu durvis ir līdz galam vaļā, Aleksandrs kaut ko ķimerējas pie elektrības drošinātājiem, draiskojas mazais Andrejs, Veras mazdēls. Gaišmatainās Vera ar meitu Olgu izskatās gandrīz vai vienaudzes, savukārt Annas kundze pa kuplās ģimenes vidu grozās cienīgi un rimti. Tā kā Peļņu dzīvoklī ir remonts, visi sapulcējas Annas istabiņā uz tēju, vienīgi ģimenes galva aizbildinās ar nevaļu. "Mēs uz šejieni atnācām pirms 27 gadiem, meitai tad bija tieši trīs gadiņi. Anna un Ivars jau tad šeit dzīvoja. Esam pa šiem gadiem saraduši kopā, daļai kaimiņu pazīstam pat soļus. Kad Ļena pa kāpnēm nāk, kad Ņina, kad Anna. Ja Annu kādu dienu nedzird, meita jau uztraucas, kur gan viņa palikusi, viņai tas asinsspiediens lēkā," stāsta Vera Peļņa. Viņas ģimene padzīvojušo, taču jauneklīgo kundzi pensionēto sporta skolotāju Annu Sauku sauc vienkārši par Annu.
"Annas vīrs Ivars, arī skolotājs, bija tik inteliģents, uzmanīgs, citāds nekā mūsu vīrieši. 8.martā viņš visas kāpņu telpas sievietes apsveica ar ziediem. Tad, kad viņš pēkšņi aizgāja mūžībā, sērojām visi kaimiņi. Sapratām, ka Annai tagad grūti, centāmies palīdzēt, kā mācējām. Bet viņa jau ir stipra, visur skrien, piedalās, dzied. Mēs viņu apbrīnojam," saka Vera. Anna ar asarām acīs stāsta, ka kaimiņi toreiz viņu balstījuši, cepuši viņai pankūkas, mazgājuši veļu, uztraukušies par viņas veselību.
"Tas jau ir Oļas hobijs, cept svētdienu rītos pankūkas, viņai vēl te viens draugs ir 4.stāvā, vīrs jau cienījamos gados, Andrjuša pie viņa iet spēlēt dambreti, tad arī to Olga cienā.
Meitai ir trīsdesmit gadu, bet viņa tik labi saprotas ar šiem vecajiem ļaudīm, man par to ir prieks," Vera pasmaida, piedāvājot pašas ceptās maizītes. Par to veļu neesot pat ko runāt, vienkārši Anna līdz šim to devusi mazgāt dēlam uz Aizkraukli, kāpēc tad viņi tepat ar savu veļas mazgājamo mašīnu to nevarētu darīt?
"Viņi ir tik uzmanīgi. Šodien, piemēram, nenonesu atkritumu maisu, Vera jau nāk, Anna, es paņemšu līdzi ar savējo, iznesīšu. Kāpnes manā vietā mazgā," turpina uzskaitījumu Anna. Taču Vera viņai iebilst: "Vai tad man grūti? Es uzskatu, ka tas ir pilnīgi normāli! Vispār, šīs ir pilnīgi normālas kaimiņu attiecības. Tā tam ir jābūt."
Valodas jūk
Saruna - kā jau nereti Latgalē - vienlaikus notiek vairākās valodās: latviski, krieviski, latgaliski. "Mēs te šinī mājā esam kā viena ģimene. Gadās, arī pastrīdamies, kā nu bez tā! Man jau vieglāk, esmu krieviete mestnogo razļiva (smejas), mamma latgaliete, tēvs krievs, iebraucējiem ir grūtāk saprast vietējās Latgales tradīcijas. Bet tas kaut kā pilnīgi normāli, mums nav pat prātā ienācis, šķirot - tie latvieši, bet mēs, krievi."
Vera strādā celtniecības materiālu veikalā, latviešu valodu apguvusi labi, savukārt pirmklasniekam Andrejam skolas zinībās palīgā nāk Anna, kā viņa pati saka, latviete ar trim cetrutdaļām poļu asiņu.
"Atceros, skolā mani pa jokam kaitināja un sauca par velna poļačku. Poļu skolas Viļānos nebija, nācās apgūt latviešu valodu. Bet tad, kad dzīve saveda kopā ar kurzemniekiem, manīju, ka viņi ir gan citādi nekā latgalieši, lepnāki. Vīramāte dikti negribēja, ka dēls to latgalieti prec. Te, Latgalē, visi vienādi - draudzīgi, izpalīdzīgi, vienalga - krievs vai latvietis," saka Anna.
Tāpat kopīgi iznākot svinēt arī reliģiskos svētkus - gan katoļu, gan pareizticīgo. Vienīgi Vera smejas, ka viņu ģimenē negatavojot pelēkos zirņus, taču Anna to dara.
"Vienreiz oktobrī viņa sarīkoja tādu mirušo vecāku piemiņas
vakaru, tad bija cienastā pelēkie zirņi. Sēdējām visi kopā,
atcerējāmies aizgājējus, skatījāmies fotogrāfijas."
Gūst visi
"Jūs noteikti uzrakstiet, ka Anna ir tik šika, viņa vienmēr ir tik kopta, kārtīga, vienmēr frizūra, manikīrs, mana vecuma sievietes no viņas varētu pamācīties," uzsver Olga. Peļņu ģimene neuzskata, ka viņi darītu Annai Saukai kādu īpašu pakalpojumu, vienkārši viņiem visiem kopā ir interesanti. "Ar tādiem cilvēkiem kā Anna ir patīkami kontaktēties," apgalvo Vera.
"Citi uz puikām uzbrēc, viņa runā ar cieņu: "Nu, Andrjuša, kā tev klājas?" Annai ir tādas skaistas manieres. Anna, tu neklausies, ka es tevi slavēju. Pie laba cilvēka visi tiecas kā koki pret sauli. Tāpēc arī tas nav nekāds apgrūtinājums - palīdzēt viņai. Tas viss ir dabiski, tas nāk no dvēseles," atzīst Vera Peļņa.
Pievieno komentāru