Diāna Zande pa telefonu sniedz padomus, ja ir sarežģījumi, barojot bērnu ar mammas pienu.
Spridzīgā, šķietami bezbēdīgā Diāna Zande, tā aktrise ar daudzajiem bērniem. Vieniem viņa jau vairāk nekā 20 gadu asociējas ar Lāsmiņu no Limuzīna Jāņu nakts krāsā. Citi viņu pazīst kā cilvēku, kurš nomierina un iedrošina situācijā, kad šķitis, ka bērns raud aiz izsalkuma, jaunajai mammai trūkst piena un mediķi ieteikuši pāriet uz mākslīgo piebarojumu. D.Zandes telefona numurs jau sesto gadu ir pieejams visiem jaunajiem vecākiem. Sazvanīta viņa nekad neatsaka padomu, kā panākt, lai jaundzimušais tiek pie mammas piena.
Šogad maģistrantūrā viņa turpina pirms četriem gadiem iesāktās psiholoģijas studijas un naudu pelna, vadot nodarbības topošajiem vecākiem, konsultējot ģimenes ar bērniem un vadot pasaku terapijas nodarbības grupās. "Neesmu nekāda glābēja, neesmu palīdzējusi grūtdieņiem, man ir sava dzīve, kura arī bez tā ir pietiekami interesanta," neslēpj D.Zande. Bet viņas telefons joprojām ir kā palīdzības dienesta bezmaksas tālrunis.
Nomierināja un izskaidroja
Kad pirms gada piedzima Dāvids, viņa mammai Karīnai Jermušai šķita, ka ar krūts pienu vien nepietiek, — puika neapmierināts un čīkstīgs. Mediķi ieteikuši pāriet uz piena maisījumiem, tomēr Karīnai šķitis, ka mākslīgi piebarot zīdaini nozīmē gluži vai radināt viņu pie McDonalds. Draudzene ieteikusi zvanīt Diānai Zandei, bet Karīna tobrīd nav spējusi noticēt, ka viņa atbild uz svešu cilvēku telefonzvaniem.
Līdz kādu vakaru, kad atkal bijusi tuvu asarām, jo puika šķitis izsalcis, bet krūtis — tukšas, viņa saņēmās un zvanīja. "Tas bija ap deviņiem vakarā, atvainojos, bet Diāna nomierināja mani. Teica, ka šādas situācijas sievietēm, kurām ir pirmais bērniņš, ir tipiskas. Izskaidroja, ka pienam nav jāuzkrājas krūtīs, ka smadzenes dod signālu, kad pienu bērnam jādod un mazais pats paēd tik, cik viņam vajag," stāsta Karīna. Pirmajos Dāvida dzīves mēnešos ar D.Zandi sazvanījusies ik reizi, kad bijušas kādas problēmas, un viņas padomi palīdzējuši. "Tagad man piena ir tik daudz, ka es dvīņus varētu pabarot," saka Karīna.
Reiz, kad bijusi Rīgā ar ģimeni, viņa nolēmusi Diānai pateikties vismaz ar konfekšu kasti. "Labi, tikai tad nāc ar bērnu pie manis," teikusi D.Zande. "Viņa varēja paņemt kasti, pieklājīgi pateikt, ka tā jau nevajadzēja, un piecās minūtēs tikt no mums vaļā. Bet viņa ieaicināja savā dzīvoklī, lai parādītu, kā bērns pareizi uz rokām ņemams, iztaujāja, kā mums klājas. Viņa šo savu brīvo vakaru varēja veltīt ģimenei, bet viņa to atdeva mums," stāsta Karīna. "Kaut vairāk būtu tādu cilvēku, kas ar psihoterapiju nodarbojas tik plašā izpratnē."
Reālas mammas pieredze
"Kad pirms septiņiem gadiem piedzima mans jaunākais bērns, ar viņu krūts ēdināšanā bija visas iespējamās ķezas. Es ar tām kaut kā tiku galā, taču aizdomājos, kādēļ ar vienu bērnu man viss noritēja gludi, bet ar citu — ne. Kāpēc vienā sarežģītā situācijā sieviete var tikt galā, bet citā padodas." Diāna, to stāstot, atminas, kā nonākusi pie idejas, ka jaunajiem vecākiem vajadzīgas konsultācijas. "Tieši tādēļ, ka man pašai krūts barošanā bija problēmas, es par to varu runāt ar citiem. Ja man būtu viss kārtībā, nezinātu, par ko runāt."
Vecāki, kuru ģimenēs ir mazi bērni, ļoti skaidri zina — pirms dzemdībām viss šķiet vienkārši. Sīcis piedzims, viņš pats zinās, kā satvert pupu, un ēdīs, kā zīdaiņi to ir darījuši tūkstošiem gadu. Taču, kad mazais patiešām ierodas šajā pasaulē, mammai ir daudz neskaidrību un liela nedrošība. Lai gan dzemdību nodaļās parasti ir krūts barošanas speciālisti, viņiem ne vienmēr ir laika un pacietības visu rātni izskaidrot. Sākumā D.Zande piedāvājusi pāris ģimenes centros vadīt lekcijas par krūts barošanu. "Mana ideja bija par to stāstīt no reālas mammas viedokļa, jo tajā brīdī man jau bija pieci bērni. Sākumā tā bija mana pieredze un nedaudz zināšanas," atceras D.Zande.
Bez propagandas
Kad ieminos, ka šobrīd Latvijā ir spēcīga krūts ēdināšanas propaganda, D.Zande iebilst — viņai nepatīk pēdējais vārds. "Esmu par apzinātu un informācijā balstītu izvēli. Es necīnos pret ēdināšanu ar adaptēto maisījumu, jo cienu sievietes izvēli, pat ja tai nepiekrītu. Esmu par to, lai katrs bērns saņem mammas pienu un mīļumu — dažas vienkāršas un dabiskas lietas. Bērniņam piedzimstot, vajag siltumu, drošību un ēdienu. To nevar iedot pat tehnoloģiski vispareizāk adaptētais piena maisījums. Krūts barošanas laikā veidojas tuvība starp bērnu un mammu. Kad bērns ir dabūjis mammas pienu, viņš ir saņēmis savai veselībai maksimāli labāko."
Pēc D.Zandes pārliecības, lai gan Latvijā mēģina veicināt mazuļu ēdināšanu ar krūti, praktiskajā dzīvē ārsti bieži vien nepamatoti liek piebarot mazuli ar mākslīgo pienu. Nav laika izprast vecākus, sniegt atbalstu un nav arī zināšanu par krūts ēdināšanu.
Pati esmu pārliecinājusies — kamēr internetā pieejamais krūts ēdināšanas kabineta telefons zvana un zvana bez atbildes, D.Zande klausuli paceļ vienmēr. Ja ne viņa pati, tad viņas vīrs, kurš pasaka, cikos var zvanīt.
D.Zande saskaitījusi, ka aizvadītajos gados pa telefonu konsultējusi aptuveni 3000 reižu, katra saruna ilgusi 15—30 minūtes. Jā gan, ir bijušas izjūtas, ka tas jābeidz — "es nesaņemu atgriezenisko saiti". "Pieļauju iespēju, ka daudzas no mammām, kas man piezvana, nemaz neatrisina problēmu. Vai arī atrisina un aizmirst, ka zvanījusi man," saka D.Zande. "Bet es tiešām gribu zināt, kā tad tai ģimenei tas stāsts beidzās. Bet tad padomāju... Katram cilvēkam kaut kas jādod pasaulei no sevis tāpat, par velti. Ar savu pirmo profesiju un mūža lomu — Lāsmiņu — esmu devusi cilvēkiem daudz pozitīvas emocijas, bet esmu saņēmusi arī pretī. Ja man saka — dzīvē nekas nav par velti, iebilstu, ka tās ir mulķības. Mēs katrs kaut ko esam saņēmuši par velti, tikai dažreiz to nenovērtējam. Ja katrs nedaudz iedod kaut ko no saviem talantiem tāpat, pasaule kļūst feināka. Tas tikai jādara bez mērķa par to kaut ko dabūt pretī."
Pievieno komentāru