Lai vairāk palīdzētu 10

"Mēs atnācām uz Latviju tikai lai palīdzētu. Visu laiku tam esam strādājuši," saka Ādolfs Sīlis, kurš, ieraugot Latvijas pārvērsto seju pēc 50 gadu ilgušās padomju okupācijas, 1994.gadā pārliecināja Anglijas Daugavas vanagu fondu atvērt Rīgā viesnīcu Radi un draugi.

No tās nopelnītajiem līdzekļiem atbalstu saņēmuši daudzi grūtībās nonākušie tautieši: bērni, jaunieši, veci cilvēki. Ne nieka no plaukstošās viesnīcas peļņas nav aizvests prom no Latvijas — viss ieguldīts attīstībā vai labdarībā.

Pēdējos piecus gadus labdarībai ziedoti ap 150 000 latu ik gadu, pērn ziedoti 215 000, un tas vēl nav viss, skaita Ā.Sīlis. Labo darbu sakrājies tik daudz, ka visus pieminēt grūti. "Ādolfs Sīlis ir cilvēks, kurš nemīl savus labos darbus apspriest un reklamēt, viņš it kā "paliek aiz kadra". Šim gudrajam, stingrajam, taisnprātīgajam un dzīves pieredzes bagātajam cilvēkam gandarījumu rada apziņa, ka viņš palīdz latviešiem un Latvijai," saka viesnīcas Radi un draugi direktore Evita Žvarte, izvirzot Ā.Sīli Latvijas lepnumam. Ā.Sīli nav viegli pierunāt sniegt interviju. Tiekoties viņš skaidro: "Vienkārši neesmu tā pieradis. Mums jau ir diezgan daudz tādu, kuriem patīk sevi parādīt."

Vienmēr darbā

Lauku mājas Straumēni Anglijas vidienē, kur Ā.Sīlis saimnieko jau vairākus gadu desmitus, kalpo par saiešanas vietu un kultūras centru svešumā mītošajiem latviešiem. Tur mājvietu un aprūpi atraduši daudzi sirmie tautieši. Pašam Ā.Sīlim šoruden apritējuši 83 gadi — viņš aizvien ir enerģijas pilns un stāsta par savu jaunāko ieceri — bērnudārzu Rīgā. Bērnudārza ierīkošanai jau nolūkota savrupmāja Pārdaugavā, Baložu ielā, ar īpašnieci vienošanās panākta. Vienīgais, par ko vēl jāvienojas, — mājas atbrīvošana. "Mūsu noteikums ir, ka mēs pērkam par prasīto cenu — 750 000 latu, ja māja tukša. Mums ir lieli plāni kopā ar mūsu arhitektu Juri Pogu. Mēs zinām, ka bērnudārzu Rīgā trūkst," saka Ā.Sīlis. Arī naudu, ko ienesīs bērnudārzs, plānots ieguldīt attīstībā vai ziedot labdarībai.

Darba darīšanās Ā.Sīlis pavada Latvijā apmēram vienu nedēļu katru mēnesi, taču viņa mājas paliek Anglijā, Straumēnos. "Šeit esmu nodzīvojis ilgāk nekā Latvijā. Man te ir viss, ģimene, trīs dēli, sieva, mājas. Manus pelnus aizvedīs — to gan," saka Ā.Sīlis.

Viņš dzimis Latvijā, tēva mājas ir Jelgavas rajona Elejā. Otrā pasaules kara laikā Ā.Sīli iesauca Latviešu leģionā un viņam nācās atstāt Latviju. 1950.gadā viņš pabeidza Keitringas koledžu Anglijā, kur ieguva pavāra specialitāti un menedžera kvalifikāciju, vēlāk pievērsās uzņēmējdarbībai. Pirmais Daugavas vanagu fonda projekts tika sākts 1961.gadā, nopērkot māju Londonā, kur ierīkots latviešu kultūras centrs, kam līdzās darbojas viesu mītne. "Tā lieta aizgāja, nopirkām otru blakus. Tad nāca doma, kaut ko šeit [Straumēnos] taisīt. Mēs domājām, ka mums jārūpējas par mūsu cilvēkiem, kas kļūst vecāki. Nopirkām šo māju 1975.gadā. Kāds te bija tad un kāds tagad — kā diena pret nakti," stāsta Ā.Sīlis.

Uz uzņēmējdarbību Ā.Sīlim ir ķēriens — "zinu, ko varam, ko nevaram", saka Ā.Sīlis. Arī par pašreizējo krīzi ekonomikā viņam raižu nav. "Mums ir tas labums, ka nav parādu. Mana politika ir tāda — ja tev ir, dari un būvē, kamēr ir, bet neņem parādu, tad visas darbības ir apgrūtinātas," saka sirmais vīrs.

Dodam, cik varam

Pēc palīdzības pie Ā.Sīļa un Daugavas vanagu fonda vēršas daudzi — ziņas par labdariem iet no mutes mutē. "Ir viena tantiņa — kā es iebraucu Rīgā, viņa ir klāt. Solīda, pieklājīga. Viņa ir katoļticīga — iet kājām uz Aglonu. Nu kā tu nedosi? Paņemu no kabatas un iedodu," stāsta Ā.Sīlis. Šā gada budžets jau izsmelts, trijiem jau apsolīta palīdzība nākamgad, stāsta sirmais vīrs.

"Kopš sākām sadarbību ar Vītolu fondu, varam teikt, esam izskolojuši 50 mazturīgo jauniešu. Tur ir gan mani personīgie, gan fonda, gan Radu un draugu līdzekļi. Ja jaunietim dod iespēju studēt te, Latvijā, viņš neaizbrauks uz Angliju vai Īriju, kur būs Latvijai zināmā mērā zudis," stāsta Ā.Sīlis. Pēc studiju beigšanas palikt Latvijā gan nav nosacījums stipendijas saņemšanai — tikai ieteikums stipendiju saņēmušajam jaunietim. Palīdzēts arī Anglijā studējošiem latviešu jauniešiem. "Slimnīcām esam devuši daudz — monitorus pirms laika dzimušiem bērniem, transportu neārstējamiem bērniem, kas dzīvo līdz 10—12 gadu vecumam," stāsta Ā.Sīlis.

Vēlāk nākusi ideja palīdzēt arī ārpus Rīgas — Latgalē. "Latgalē mēs atradām mazu pamatskoliņu — Vītolu pamatskolu Ludzas apriņķī, Malnavā. Kad mēs pirmoreiz — tas bija pirms pieciem gadiem — turp aizbraucām, bija drausmīgs paskats — es nevarēju iedomāties, ka tur vispār varētu būt skola," stāsta Ā.Sīlis. Skolai uzlikts jauns jumts, iegādāts inventārs un mēbeles, uzcelta pirtiņa, kur bērniem mazgāties. Turpat Malnavā bijusi arī veco ļaužu mītne, taču tajā pieticis vietas tikai 50 sirmgalvjiem, kas bijis daudz par maz. Risinājums atradies, kopīgi ar pagastu savedot kārtībā kādreizējo Malnavas skolas piebūvi. "Visu nevarējām nosegt — iedevām 130 000 latu vienas daļas remontam. Tas ir lielākais ieguldījums, ko esam devuši vienai veco ļaužu mītnei," saka Ā.Sīlis. Nauda dota arī baznīcām, lai atjaunotu ērģeles, un daudzām citām lietām.

Vai kādam tiek arī atteikts? "Daudz jau ir tādi pieprasījumi, kur tu redzi — viņš kaut kur grib aizbraukt... Labāk tad vecītim vai tantiņai iedodu, kas guļ gultā aukstā istabā. Bija viena māja drusku ārpus Rīgas. Tur dzīvo precēts pāris, kuram bija desmit bērnu. Mājā nebija pat plīts, nekā. Nu ir jāpalīdz," saka Ā.Sīlis. Lai arī Daugavas vanagu fonds dibināts, lai palīdzētu tautiešiem, palīdzība nav atteikta arī citiem grūtībās nonākušajiem lūdzējiem.

Ko dara miljonāri?

Palīdzēt, ja ir tāda iespēja, katram ir pienākums, uzskata Ā.Sīlis. Viņam pašam personīgi pēc citu palīdzības nekad nav bijis vajadzības. Tiesa, Daugavas Vanagu fonda projektiem tautiešu atbalsts bijis būtisks. "Kad nopirkām šo māju, ļoti daudz paši ziedojām un aizdevām," stāsta Ā.Sīlis, vaicājot, "kāpēc Latvijā to nevar? Kāpēc vairāki cilvēki nevar vienkārši saiet kopā un kaut ko uzsākt?" Viņš neslēpj, ka ziedotāju un mecenātu vidū labprāt redzētu vairāk Latvijas turīgo. Stipendiju fonda ziedotāju vidū miljonāru vārdu ir ļoti maz. "Vai viņiem pašiem nav sirdsapziņas pārmetumu? Ja tev labi iet, kāpēc tu nevari palīdzēt otram? Latvijā ir tā — tikai sev, sev, sev." Tomēr viņš piebilst: "Arī te daudzi saka — ko mēs tur tai Latvijā, viņiem pašiem jātiek galā. Bet es viņiem saku — tu esi pensionārs, tu saņem pensiju, tu vari šeit atnākt un dzīvot, tev viss kas ir, tevi apmazgā, tev ir ēdiens, pašam sava istaba. Latvijā tā nav. Man nav žēl dot." Vaicāts, kādu viņš gribētu redzēt Latviju, Ā.Sīlis saka: "Es gribētu redzēt Latviju tādu, kāda tā bija kādreiz. Gribētu redzēt, ka vairāk viens otram palīdzētu.