Ļaužu likteņu glabātāja 2

Jēkabpils rajona Zasas pagastā Benita Kalniņa glabā laika un likteņu pierakstus.

Vārīgi, pašiem pirkstu galiņiem, Benita Kalniņa šķir nodzeltējušās mapes ar fotogrāfijām. Iespējams, ka garajās rudens naktīs viņi visi te sanāk 1832.gadā būvētajā barona Korfa medību muižā, - stalti mežinieki, skaistos formas tērpos, spoži nospodrinātiem apaviem, noguruši un nosaluši mežcirtēji, braši mednieki, draiski iesprauduši spalviņu aiz cepures. No visām apkārtnes mežniecībām, izjauktām, likvidētām, reformu izmocītām. Slates meža muzejs laikam ir vienīgā vieta, kur vienkopus savākta Jēkabpils, Daugavpils un Preiļu rajona mežsaimniecību vēsture, un to rūpīgi glabā pensionētā meža inženiere Benita Kalniņa.

Glabātuvei šogad apritēs jau pusgadsimts, pašai glabātājai pāri astoņdesmit, taču viņa ir uzņēmusies tik lielus darbus, ka vecumu nejūt ne sejā, ne gaitā. Pirms dažiem gadiem izdevusi grāmatu par padomju režīma represijām Zasas pagastā, bet šogad, gaidot Latvijas 90.dzimšanas dienu, iznāks vēl apjomīgāks izdevums, kurā apkopotas dzimtā pagasta - Madonas rajona Praulienas - represēto iedzīvotāju atmiņas.

"Manā novadā arī ir cilvēks, kurš ar neizsīkstošu enerģiju, lielu sirdsdegsmi mūža garumā darbojas sabiedriskajā dzīvē, izglītojot cilvēkus. Neprasot par šo lielo darbu nekādu atalgojumu un nežēlojot ne savu brīvo laiku, ne spēku," tā par savu novadnieci Benitu Kalniņu raksta bijusī Zasas pagasta priekšsēdētāja Ausma Savčenko.

Bildes turēja apakšā

Par eksponātiem, kuru skaits sniedzas jau pāri desmit tūkstošiem, B.Kalniņa var stāstīt aizgūtnēm. Muzejs izveidojies no vienas fotogrāfijas, kuru 1958.gada septembrī toreizējam virsmežzinim Oskaram Puidam uzdāvinājis leģendārais mežinieks Pēteris Vītols. Tad Latvijas laika fotogrāfijas atklātībā turēt nevarējis, likuši virspusē padomju laika bildes, bet apakšā noslēpuši vecās.

Benita Kalniņa atnākusi uz Zasu pēc Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas beigšanas 1958.gadā, te arī palikusi. "Šodien es pati brīnos, kā to visu varēju savākt. Katru eksponātu vajadzēja apstrādāt, noformēt. Un nenesa jau paši, vajadzēja meklēt, lūgties, lai atdot. Medību trofejas, darba rīkus, formas tērpus, fotogrāfijas, dokumentus."

Kamēr Slatē bijusi mežrūpniecības saimniecība, muzejam bijis kaut neliels atbalsts, tagad tas viss ir palicis tikai uz Benitas spēkiem. Agrāk Slates virsmežniecībā strādājuši 27 cilvēki, tagad visā lielajā namā palikuši divi. 1975.gadā, kad Slate pievienota Jēkabpils mežrūpniecībai, muzeja materiāli tikuši aizvesti uz Jēkabpili. Pēc tam viņai birušas asaras, kad savus eksponātus ieraudzījusi sasviestus gan pie kurtuves, gan tualetē. Nācies visu vākt no jauna.

"Ja kāds ziedo, tad varu fotogrāfijas restaurēt, papīru, vākus, mapes nopirkt. Daudzreiz jau esmu gribējusi mest mieru, bet atnāk ekskursijā bērni, ar tādām mirdzošām actiņām skatās, par visu interesējas, apmīļo ar savām rociņām. Tā ir lielākā pateicība."

Meklēja tēvu

Benitai Kalniņai ir tik daudz aizraušanos, ka grūti pat uzskaitīt, - ekskursiju vadīšana, kora dziedāšana, teātra spēlēšana. No kurienes tas viss? "Mana dzimta bija ļoti muzikāla. Vecaistēvs, kad gāja sienu pļaut, vienmēr ņēma garmošku līdzi, lai uzmundrinātu pļāvējus. Tēvs spēlēja vijoli un klavieres." Kas to lai zina, varbūt arī Benita būtu kļuvusi mūziķe, ja nebūtu 1941.gada 14.jūnija, kad ģimeni ar četriem bērniem, no kuriem vecākajai, Benitai, bija tikai 11 gadu, izsūtīja uz Sibīriju.

Tēvu nošķīruši uzreiz, mamma mirusi vēlāk no bada un slimībām, bērni 1946.gadā atvesti uz Latviju. Visu laiku Benitu mocījis jautājums, kur palicis viņas tēvs. "Es gāju pie visiem, kuri atgriezās no Sibīrijas pēc 1941., pēc 1949.gada izsūtīšanām, un aplinkus taujāju, vai viņi nav satikuši manu tēti." Pamazām, gadu no gada, veidojušies atmiņu pieraksti, pamats grāmatām. Viena no tām Ar asarām acīs - par Zasas pagasta izsūtītajiem - iznākusi 2007.gadā. "Pabeidzu rakstīt 1999.gadā, bet vajadzēja pašai sapelnīt naudu izdošanai. Gandrīz desmit gados naudu sapelnīju. Caur izdevniecībām negāju, iespiedu tipogrāfijā. Es jau nedomāju ar tām grāmatām tirgoties, dodu tiem, kam tās interesē."

Tikai atmodas laikā Benita Kalniņa uzzinājusi, ka viņas tēvs, Praulienas pagasta aizsargu priekšnieks, nošauts Kirovas apgabalā 1942.gada 8.septembrī.

Tagad Benita Kalniņa gaida grāmatu, kurā būs viņas pašas un dzimtā pagasta ļaužu likteņi. Tās izdošanu pēc Andas Līces publikācijas Dienā atbalstījuši vairāki ziedotāji. "Šajā grāmatā vairāk būs par sadzīvi Sibīrijā. Daudziem tā bija jaunība, tāpat gāja uz ballēm, mīlēja, sapņoja par dzimteni. Arī tas ir laika dokuments."