Mājās pie saimnieces mācās prieku par darbu 15

Kad nu jau pirms gandrīz trim gadiem pēc gūžas operācijas Valentīna Roziņa pārbrauca mājās — Valmieras rajona Brenguļu pagasta Siecniekos, nekāda strādātāja viņa nebija. "Pati nevarēju pat kājas apaut," garo atlabšanu pēc sekmīgās, taču smagās operācijas atceras fermas saimniece. Uz avīzē ielikto sludinājumu, ka meklē lopkopēju, pa tālruni atsaukusies kāda meitenīga balss. Vēlāk izrādījās — zvanītāja bijusi Sintija, kura darbā pieteikusi savu mammu. Gadījies, ka mamma pie enerģiskās saimnieces nav iedzīvojusies, bet pašlaik 19 gadus vecā Sintija Siecniekos redz ne vien labāko darbavietu, kāda viņai jebkad mūžā bijusi, bet arī savas īstās, vienīgās mājas.

"Pat nezinu, kas būtu noticis, ja es te nebūtu nonākusi, — droši vien klaiņotu, pīpētu un dzertu. Un droši vien arī kaut ko stiprāku lietotu, jo tagad jau arī narkotikas visur var dabūt," atzīst Sintija. Pirms viņa kopā ar divām māsām, brāli un mammu ieradusies Siecniekos, viņas dzīve ritējusi visai smagos apstākļos, ko par ģimeniskiem nenosaukt. Tie bijuši iemesls, kādēļ nav pabeigtas mācības, trūcis elementāru sadzīvisku iemaņu, nav bijis ne dienas režīma, ne normāla ēdiena. Valentīnas pieteikšana Latvijas lepnumam ir Sintijas lielais paldies saimniecei par darbu, par pajumti un par sirsnību.

Govju grāmatvede

Pirmām kārtām, paldies, ka iemācījusi strādāt un no sava darba nekaunēties. "Laikam jau agrāk viņa cūku nebija pat redzējusi," smej Valentīna. Reiz, kad Valentīna bijusi izbraukumā, bet Sintija fermā darbojusies tikai pavisam nesen, cūkai sākuši dzimt sivēni. Sintija satraukumā zvanījusi, un saimniece viņu pa telefonu instruējusi, kas darāms. Kad pārradusies, saimniece redzējusi — cūkai atskrējuši 15 ruksēni, Sintija visus skaisti noguldījusi zem sildošas lampas. Viss padarīts teicami.

Citi Sintiju centušies atrunāt, sak, vai tad visu mūžu pavadīsi pie govs pakaļas, bet viņai fermā iepaticies. Drīz vien apsviedīgā meitene jau pratusi ne vien saķert jaunos sivēntiņus, bet arī pazinusi visus govju stiķus un niķus. Nu viņa vedot visu "govju grāmatvedību" — zina, kura no aptuveni 100 galvu lielā ganāmpulka kad jāpotē, kura kad "ciet aizgājusi", kurai jābūt buļļos. Lai gan arī Valentīnas abas pašas meitas savulaik palīdzējušas darbā fermā, viņas to neesot darījušas ar tādu dedzību kā Sintija, vērtē Valentīna. "Pat reizēm liekas — mans bērns. Tik līdzīga raksturā, visu dabūs gatavu!"

Pašai savas mājas

Jāstrādā esot daudz, taču arī nopelnīt var tā, ka visam pietiek — arī patstāvīgas dzīves uzsākšanai, stāsta Sintija. Arī par to paldies Valentīnai — Sintijai un viņas draugam viņa atvēlējusi veselu stāvu savā mājā, kur ierīkots atsevišķs dzīvoklis. Meitene uz nomaksu sapirkusies mēbeles, iegādāts arī auto. Sintija nezina, kur un kāpēc viņai vēl vajadzētu doties meklēt laimi, ja tik labi ir tepat, Siecniekos. Valentīna stāsta — Sintija esot caur un cauri mājas cilvēks, kopjot dzīvoklīti, kad vien ir brīvs brīdis, un projām dodas nelabprāt. Valentīna mudinājusi Sintiju arī pabeigt mācības, bet meitene domā, ka to izdarīs vēlāk.

Turklāt Sintija nav vienīgā, kura Valentīnai var pateikties par pajumti — vieta Siecniekos atradusies arī lopkopējai Kristīnei ar visiem trim bērniem, kad pie iepriekšējā saimnieka darbu turpināt viņa vairs nevarēja.

Sintija iemācījusi Valentīnai apieties ar datoru — Valentīna, kura allaž bijusi sabiedriski aktīva un, būdama piensaimniece, piedalījusies arī šā gada piena nemieros Rīgā, Doma laukumā, tagad kļuvusi par aktīvu komentāru rakstītāju interneta portālos. Viņa uzskata — tāpat, kā viņa jau no bērna kājas bijusi tuva lopkopībai un tāpēc arī izraudzījusies šo nodarbi savam mūžam, arī politiķi nevarētu būt "cilvēki no ielas", kā tas esot pašlaik.

Trešais lielais paldies Valentīnai, ka viņa Sintiju "par cilvēku pataisījusi". "Kad mēs te ieradāmies, bijām kā mazi bomzīši," stāsta meitene. Bērni arī pīpējuši kā lokomotīves, bet Siecniekos no šā ieraduma Sintija drīz vien tikusi vaļā. "Vienu reizi, kad ienācu istabā pēc uzpīpēšanas, Valentīna man pateica — fui, kā tu smirdi, tā kā tāda sesku mātīte. Ar to man pietika," ar smaidu atminas Sintija.

Sintija arī pavisam nesen pirmo reizi mūžā bijusi teātrī. "Vakars, jābrauc uz Valmieru. Nonāku lejā, man kājās džinsi un botas. Skatos — Valentīna baigi sapucējusies! Jautāju, ko tu tāda sapucējusies. Viņa — ka uz teātri taču ir jāpucējas! Kā es to varēju zināt?" Vaicāta, kā izrāde patikusi, Sintija saka — tā bijusi kā pilnīgi cita pasaule. Viņai ir skaidrs — tā bija pirmā, bet ne pēdējā teātra izrāde.