Nelielā mājiņā Viļānu nomalē dzīvo vecmāmiņa un mazmeitiņa.
Divas vien visā pasaulē. Zanei bija tikai divi gadiņi, kad par
vienīgo glābiņu un patvērumu viņai kļuva vecmāmiņas Jūlijas gādīgās
rokas. Tagad viņai ir četrpadsmit un lomas ir mainījušās - jau
sesto gadu vecāmāte slimības dēļ nespēj staigāt, taču Zane viņu
rūpīgi kopj. "Es nekad negribētu vecomāti atstāt vienu, viņa man ir
vienīgā un vismīļākā," pavisam nebērnišķīgā nopietnībā saka Zane.
Svešā māte
Jūlijai Martinovai stāstot grūti novaldīt asaras, arī runāšana brīžiem pavisam aizķeras. Tās ir smagās slimības sekas, tās dēļ neklausa arī rokas un kājas. Visu mūžu no agras bērnības smagi strādāts. Drīz J.Martinovai jau būs 80 gadu. Uzaudzināti divi dēli, no kuriem vienam dzīve padevusies, taču otrs, Zanes tēvs, spēka gados nomiris. Redzot, ka vedeklai vairāk rūp alkohols ,nevis mazā meitiņa, vecāmāte, ne mirkli nešaubīdamās, paņēmusi bērnu pie sevis. "Ja es nepaņemtu, kas tad būtu? Atdot bērnunamā?!" sašutusi saka Jūlija. Toreiz jau viņa bija aizgājusi pensijā, par savu pensiju mazmeitu arī uzaudzinājusi. Māte par Zani nav interesējusies. Dzīvojusi netālu, bet neesot pat atnākusi apciemot bērnu, lai arī tagad vairs nedzerot un vecāku tiesības esot atdotas.
"Nekādu palīdzību neesmu prasījusi. Kā ir, tā iztiekam. Bērna pabalstu un apgādnieka zaudējuma pensiju saņem Zanes māte. Mums nedod. Bet es jau arī no viņas neprasu, varbūt, ja prasītu, tad jau iedotu," atzīst Jūlija.
Zane gan piebilst, ka mamma samaksājot par skolas pusdienām un iedodot arī kādu latu skolas piederumu iegādei. Tomēr, kad vecāmāte pēkšņi pakritusi uz lievenīša un visu ziemu ārstējusies slimnīcā, Zane labāk izvēlējusies dzīvot pie kaimiņienes. Tagad gan šad un tad aizejot uz mammas mājām, bet ne jau viņas dēļ. "Brālīši man ir mīļi, jaunākajam 11 mēneši, vecākajam seši gadi," Zane rāda fotogrāfiju, kur viņa, nopietna un norūpējusies vecākā māsa, kopā ar gaišmatainu draiskuli.
Tagad no rītiem pie Jūlijas nākot kopēja, kurai viņa maksājot 35 latus mēnesī. Vakaros visus darbus padarot Zane, izkurinot krāsnis, pagatavojot vakariņas. "Viņa man ir viss, gan rokas, gan kājas, gan galva. Gribētos to bērnu redzēt, kā viņa uzaug liela," ar asarām stāsta vecmāmiņa.
Dižā dziedātāja
Uz jautājumu, vai vecāmāte bijusi stingrāka nekā citiem bērniem tētis vai mamma, Zane pasmaida. Viss bijis tāpat kā citiem, klasesbiedri un skolotāji pie tā pieraduši un nebrīnījušies, ka Zanei uz klases pasākumiem un vecāku sapulcēm nākusi vecmāmiņa. Vecmāmiņa bijusi tā, kas Zani aizvedusi uz Viļānu bērnu mūzikas skolu, nesusi smago nošu somu un vijoli, nākusi pretī pa tumsu. Šogad Zane pabeidza Viļānu vidusskolas 8.klasi un 7.klasi mūzikas skolā, dzied un spēlē vijoli kapelā Jampadracis (vadītāja Silvija Slavika) un kapelā Biteites (vadītāja Zane Stafecka). Diplomu un goda rakstu pilna bieza mape, kur Zane Martinova nosaukta gan par Zelta dziedātāju, gan par Dižo dziedātāju. Tur arī uzslavas par labām sekmēm skolā.
"Mūzika mums ir dzimtas tradīcija. Manai mammai bija pieci brāļi, visi muzikanti. Arī mans dēls, Zanes tēvs, labi spēlēja un dziedāja. Es pati kopš skolas gadiem biju dziedātāja un dancotāja, pēdējos gados - arī korī un folkloras ansamblī. Tāpēc laikam arī Zane," smaida Jūlija Martinova.
Pēc diviem gadiem Zane beigs pamatskolu, taču paliks tepat, Viļānu vidusskolā. Nevar atstāt vecomāti. Ko pēc tam? "Dzīve parādīs," nopietni saka Zane. Varbūt mācīsies mūziku, varbūt - ko citu.
Šovasar Zane kopā ar draudzeni strādājusi pilsētas labiekārtošanas darbos, nopelnījusi pirmo naudiņu. Par to liels prieks. Protams, vijoles iegādei tās nepietiks. Zanei instrumentu uz līguma pamata iznomājusi mūzikas skola, pēc beigšanas tas būs jāatdod atpakaļ. Gribētos jau savu, bet Zane nesūdzas. Tas viņai no vecmāmiņas.
Pievieno komentāru