Varakļānos laikam būtu grūti atrast cilvēku, kurš nepazītu Tekliņu jeb Teklu Vanagu. Ik dienu, klostermāsas pelēkajam plīvuram plīvojot, viņa ar velosipēdu brauc pa dubļainu, smilšainu vai ziemas ledus klātu ceļu līdz Stirnienei, Sīļukalnam un Dekšārei, kur skolā māca bērniem ticības mācību, sagādā reliģisko literatūru. Pēc tam kā irbīte tek uz baznīcu, svētdienas skolu, pie trūcīgām ģimenēm. Paēdina, samīļo, sabar, atkal steidzas tālāk, darīt Dievam un tuvākajiem tīkamos darbus. "Cik man gadu? 71 palika, tikai man neviens netic. Bet tas laikam tāpēc, ka es visu mūžu esmu ņēmusies ar bērniem," šķelmīgi atsmej Tekla.
Kaut arī viņai nav savas ģimenes, Teklu par krustmāti sauc 40 krustbērni, viņa ir uzaudzinājusi divus bāreņus, bet tagad viņas rūpju lokā ir kāda daudzbērnu ģimene. "Tas ir tāds līdz asarām aizkustinošs skats, kā Tekla stāv baznīcā, bet bērniņi ap viņu kā aplipuši, kā pie saulītes glaužas. Tik gaišs, sirsnīgs cilvēks," tā par Teklu saka Anna Kluša, Stirnienes feldšeru punkta vadītāja.
Māsa uz riteņa
"Dekāntēvs jau saka — pirks mašīnu, lai es liekot tiesības. Bet man nav laika mācīties par šoferi, pietiek jau, ka vecumdienās pabeidzu augstskolu, tagad esmu filozofijas, ētikas un kristīgās mācības skolotāja. Un ar riteni braukt ir ļoti veselīgi. Ārsti arī to pašu saka, tikai brīdina, nu, Tekliņ, neskrien tu tik ātri ar to riteni, nu drusku lēnāk brauc! Bet man darbu daudz, visus vajag paspēt laikā," saka Tekla. Pagājušajā gadā viņa mācīja ticības mācību četrās skolās, kas atrodas katra savā rajonā: Stirniene — Madonas, Atašiene — Jēkabpils, Sīļukalns — Preiļu un Dekšāres skola — Rēzeknes rajonā. Šogad palikušas trīs.
Teklas Vanagas darba diena sākas pussešos no rīta, gulēt viņa aiziet tikai divpa—dsmitos vai pusvienos naktī. Aizņemtas ir arī svētdienas, jo tajās dienās uz mācībām nāk svētdienas skolas bērni, savukārt sestdienās Tekla organizējusi meitenēm mācības šūšanā. "Nu tā, skolas māja jāsakopj, jākurina ik dienu. Svētdienas rītos baznīcā vadu stundu dziedājumus, tad Svētā mise, pēc tās baroju bērnus. Sanāk viņi kādi divdesmit. Neko jau tur īpašu negatavoju, nopērku maizi, sviestu, desu, tēju uzvāru. Ja kāds atved no laukiem pienu, var kakao uzvārīt," uzskaita Tekla.
"Bērni taču visi vienādi, visiem ēst gribas. Es vienmēr turu rezervē sausas zeķītes, lai var kājiņas pāraut. Kamēr paēdinu bērnus, jau sākas lielā svētdienas mise, pēc tās ejam uz svētdienas skolu, atkal kādam sagribas ēst. Pusčetros bērnus laižu uz mājām, sakārtoju telpas, nomazgāju traukus, tad eju pa televizoru Vertikāli skatīties. Tā man aiziet tās svētdienas," saka Tekla.
Kristīja un apglabāja
"Dzīvojam te trijatā, trīs kongregācijas māsas, viena no tām ir arī mana miesīgā māsa — vairāk nekā 12 gadu par mani vecāka. Kad viņa iestājās klosterī, man bija tikai pieci gadi, labi atceros, kā tēvs un mamma raudāja atvadoties, taču jau tad nolēmu — es arī iešu klosterī," stāsta Tekla. Viņa dzimusi un augusi trīs kilometrus no Rogovkas, Nautrēnu pagasta Putrānu sādžā septiņu bērnu ģimenē.
"Es jau četru gadu vecumā iemācījos lasīt. Augu ar to domu, ka iešu klosterī, kaut arī zēnu uzmanības netrūka. Ap 14 gadiem nāca tāds kā kārdinājums — neej, klosterī grūti, neizturēsi, bija doma stāties konservatorijā. Bet Dieva aicinājums bija spēcīgāks. Pa kluso 1955.gada rudenī iestājos Aglonas klosterī. Vecāki raudāja, bet esmu laimīga, tik tiešām nekad neesmu to nožēlojusi."
Kad pēc dažiem gadiem padomju vara klostermāsas no Aglonas padzina, nācās meklēt darbu. Varakļānu slimnīcas galvenais ārsts Blusanovičs, kurš pats bijis ļoti ticīgs, sameklējis māsas un uzaicinājis pie sevis strādāt. Tekla Varakļānu slimnīcā par veļas pārzini nostrādājusi 27 gadus. "Valsts vara mūs ļoti uzmanīja, aizliedza darboties ar bērniem, bet es pa kluso bērnus mācīju — gan kādā privātmājā blakus slimnīcai, gan tepat aiz stūra. Tagadējais Krustpils draudzes prāvests Viktors Naglis vēl tagad atceras, kā es viņus paslepus mācīju." Tekla paklusām veda uz slimnīcu priesteri, kad smagi slimos un mirējus vajadzēja apgādāt ar sakramentiem.
Varakļānu slimnīcas bērnu nodaļā viņa atrada arī savus audžudēlus Mareku un Māri, kuriem tēvs bija miris, bet mamma gulēja paralizēta. "Tie divi puisīši arī bija mani krustdēli, trīs un pieci gadiņi. Visu laiku līdz pat pilngadībai nodzīvoja pie manis, mazākais pabeidza arī vidusskolu. Tagad kārtīgi cilvēki, strādā, iet baznīcā katru svētdienu," ar neslēptu lepnumu stāsta Tekla.
Dzīvie Jēzus bērniņi
Mazā istabiņā uz galda vārgi līpinās sveces liesmiņa. Ar elektrību kaut kas esot noticis. Kamēr acis aprod ar tumsu un saskata astoņas mazas galviņas, bērni nosauc savus vārdus. Jaunākajiem — Edgaram un Lienei ir četri un seši gadi, Rolandam — septiņi, dvīņiem Jānim un Jurim — 12, Ritai — 14, Ieva šogad beigs 9.klasi. Mājās nav Kristīnes, kura mācās Jaunaglonas profesionāli tehniskajā skolā, un Aivara, kurš strādā Rīgā. No fotogrāfijas sēru ierāmējumā lūkojas sešpadsmitgadīgā Mihaila acis — viņu pirms dažiem gadiem nogalināja ļaundari. Tā ir ģimene, kas Teklu Vanagu sauc par krustmāti. Mamma Ludmila ir trešās grupas invalīde, savukārt tēvi par viņiem netur nekādu rūpi. "Šo ģimenīti pazīstu jau gadus sešpadsmit. Iepazinos, kad vecākais zēns Aivars Stirnienes skolā pie manis mācījās ticības mācību. Es jau ar katru bērniņu cenšos tuvāk iepazīties un parunāties. Viņš pastāstīja, ka viņam ir daudz brāļu un māsu. Tad vēl jaunākie nemaz nebija dzimuši."
"Krustmāte ir forša un mīļa, viņa mums palīdz grūtā brīdī," — cits par citu steidz stāstīt Jānis un Rolands. To grūto brīžu, kā atzīst gan feldšeru punkta vadītāja, gan arī pati Tekla, šai ģimenei ir bijis ļoti daudz. No saviem līdzekļiem Tekla pērk bērniem mācību grāmatas, apavus, drēbes skolai, samaksā ceļa naudu Kristīnei, ved bērnus pie ārstiem, nes pārtiku. Negribīgi to atzīst arī Ludmila — bez krustmātes būtu bijis grūti.
"Tas jau ir mūsu kongregācijas mērķis — rūpēties par nabadzīgiem bērniem, par viņu miesu un dvēseli. Bērni jau nav vainīgi! Pašvaldība saka — viņiem neesot līdzekļu, lai tik lielu ģimeni uzturētu, lai es vēršoties ministrijā. Es arī vērsos, bet viņi atsūtīja manu vēstuli uz rajonu, rajons atgrieza atpakaļ uz pašvaldību." Nesen gan Teklai apskrējusies dūša — sameklējusi materiālus un strādniekus, lai uzceltu malkas šķūnīti, jo malka bijusi zem klajas debess. Aizgājusi uz domi, lūgusi kaut 50 latu, atteikuši. Neesot vajadzējis tik daudz bērnu dzemdēt. Tā šķūnīti uzbūvējusi par savu naudu.
"Svētdienas skolā Ziemassvētkos ik gadu iestudējam ludziņu par Betlēmes notikumu, mums ir dzīvs Jēzus bērniņš. Šie visi bērni katrs savā laikā ir tēlojuši Jēzus bērniņu. Edgariņ, tu arī būsi. Visi bērni ir kā Jēzus bērniņi," saka Tekla Vanaga.
Pievieno komentāru