Mīlestībā radies brīnums 5

Mammīt! Mammīt! Tu jau atnāci man pakaļ? — septiņgadīgais Vladimirs, ieraudzījis mammu bērnudārzā ātrāk nekā parasti, neatlīp no viņas ne uz mirkli. Cik vien Vova sevi atceras, viņš ir dzīvojis aizbildņu Beloborodovu ģimenē. Vienīgais cilvēks, ko viņš jebkad ir saucis par mammu, ir Nadežda, un viņa tētis ir Sergejs, lai gan puika zina, ka Beloborodoviem viņš ir pieņemtais dēls.

Latvijā ir vairāk nekā 4000 aizbildņu ģimeņu, un katra no tām ir darījusi vairāk, nekā mēs drīkstam prasīt. Taču stāsts par to, kā Vladimirs Beloborodovu ģimenē kļuva par savu puiku, atklāj, ar kādām sociāli ekonomiskām drausmām jāsadzīvo daudziem no šiem cilvēkiem. Nadeždas un Sergeja ticība labajam un mīlestība pret bērniem ir darījusi brīnumus ar Vovas veselību un likusi ne vienam vien viņu pazinējam lepoties, ka mūsu vidū ir tādi cilvēki.

Nespēja aizmirst

Pirms septiņiem gadiem Beloborodovi dzīvoja Ozolnieku novada Cenu pagastā un baudīja laimi, ko viņiem sniedza dēls Maksims. Nadežda smiedamās atceras — kad vecākās meitas Gaļina un Anna kļuvušas pieaugušas, vīrs sācis uztraukties, ka viņš ar Nadeždu paliks vieni. "Viņš teica — ja Dievs gribētu, viņš varētu man iedot dēlu," omulīgi smejas sieviete. Un notika gluži kā pasakā. Viņi tik ļoti ilgojās pēc dēla, ka Nadeždai 43 gadu vecumā piedzima Maksims.

Cenās Beloborodoviem kaimiņos dzīvojusi sieviete, kura aizrāvusies ar alkoholu. "Maksimam bija gads un pieci mēneši, bet es viņu vēl ar krūti baroju. Pie kaimiņienes atnāca viņas draudzene ar raudošu zīdaini — kaimiņiene draudzenei ieteikusi viņu iedot man, lai pabaroju," stāsta Nadežda. "Iegāju pie kaimiņienes, un, lai gan bija marts, zīdainis groziņā bija gandrīz plikiņš — galvā maza cepurīte un pārsegts ar plānu sedziņu. Viss bija netīrs, smirdīgs, viņam acu konjuktivīts, un tik vārgs, ka nespēja paraudāt, tikai pīkstēja kā pelīte. Toreiz viņš bija 19 dienu vecs. Pabaroju bērnu ar krūti un jautāju, vai neizsaukt ārstu? Tiklīdz zīdaiņa māte izdzirdēja šos vārdus, tā paņēma bērnu un aizgāja. Bet es pēc šīs dienas vairs nevarēju aizmigt, visu laiku domāju par to puikiņu."

Nadežda stāsta, ka viņai visu laiku acu priekšā bijis raudošais mazulis, līdz trešajā dienā viņa ar vīru gājusi zēnu meklēt. Cenās norādīts, kur dzīvo viņa vecmāmiņa, un pie viņas, toreiz 85 gadus vecas sievietes, Beloborodovi viņu arī atrada. "Kā ieraudzīju bērnu, tā pieliku pie krūts, un viņš tik izmisīgi, tik kāri ēda!" atceras Nadeža. "Uz galda stāvēja pudelīte ar kaut kādu šķidrumu. Vīrs paskatījās — milti sajaukti ar ūdeni. Ar to vecmāmiņa bija mēģinājusi pabarot mazuli!" Pāris bija priecīgs, kad uzradās mazuļa māte un palūgusi pieskatīt mazuli kādu dieniņu, kamēr viņa aizbrauc uz Iecavu nokārtot dokumentus bērna piedzimšanas pabalsta saņemšanai. "Prasījām, kā bērnu sauc. Vitja esot. Mātes nebija četras dienas, taču tad viņa paņēma mazuli, man taču nebija tiesību viņu paturēt sev," atceras Nadežda.

Tomēr viņa katru dienu bērnu, ko īstā māte nu sākusi saukt par Juri, apciemojusi. Līdz ar to arī redzējusi gan mūžīgās dzeršanas, gan kautiņus. Reiz, kad sieviete atkal bija piedzērusies, Nadežda paņēmusi bērnu pie sevis. Ozolnieku novada bāriņtiesa viņai bez šaubīšanās 2001.gada 27.martā piešķīra aizbildnību pār bērnu. Beloborodovu rokās nonāca bērna dzimšanas apliecība, kur bija rakstīts — Vladimirs. Tā Maksimam pieteicās jaunākais brālītis, ko ģimenē visi sauc par Vovu.

Vovu neatdosim!

"Bērniņš bija slims. Tas, kā viņš šo gadu laikā ir progresējis… es nemāku atrast īstos vārdus. Katrā ziņā tas ir atzinības vērts," saka Ozolnieku novada bāriņtiesas priekšsēdētāja Urzula Jēkabsone. Pēc viņas vārdiem, tieši tas, ar kādu enerģiju un ticību, nežēlojot naudu, Nadežda un Sergejs cīnījušies par Vovas veselību, viņus izceļ aizbildņu vidū.

Zēnam bijusi ļoti slikta redze, bet tagad viņš apgūst burtus. Paaugstināta muskuļu tonusa dēļ zēnam bija grūti iemācīties staigāt. "Trīsarpus gadu vecumā viņam bija operācija. Lai gan ārsti neko negarantēja, tā tomēr izdevās. Tagad puika staigā," priecīgi stāsta Nadežda. Maksims papildina, ka brālis arī labi peld, jo visus aizvadītos gadus viņš ir vests ne tikai uz masāžām, bet arī uz ūdens procedūrām.

Tomēr Nadeždas un Sergeja bērniem bija jāpārdzīvo arī kāda drāma. "Kad mēs bijām paņēmuši puikiņu pie sevis, Cenās visi par to zināja, un pie mums ieradās viens vīrietis un piedāvāja dzīvot mājā Jelgavā. Viņš mums ieteica pārdot dzīvokli Cenās, izremontēt māju un dzīvot tur," klāsta Nadežda. Ģimene tā arī izdarījusi, taču, kad 2003.gadā sāka celties nekustamo īpašumu cenas, tas pats vīrietis izteicis vēlmi māju pārdot. Tā kā Beloborodovi nav varējuši prasīto naudu samaksāt un nav arī bijuši gatavi māju nekavējoties pamest, viņi iesūdzēti tiesā. 2003.gada decembrī mājai atvienota elektrība un pārtraukta gāzes piegāde. "Jelgavas domē mēs lūdzām palīdzību, bet mums tikai atļāva trīs mēnešus padzīvot Jelgavas sociālajā mājā," atceras Nadežda. "Jo nekādu dokumentu par to, ka mēs būtu mājas īrnieki, kas ieguldījuši naudu tās remontā, mums taču nebija!"

"Mans vīrs to visu tā pārdzīvoja, ka iekrita depresijā un vairs negribēja pie mums nākt. Annai pasliktinājās sekmes mācībās. Ārsti ieteica Vovu atdot bērnu invalīdu aprūpes namā, neviens mūs par to nenosodītu," ik pa laikam pieliekot roku pie sirds, gandrīz ar asarām acīs stāsta Nadežda. "Prasīju vīram — varbūt mums tiešām Vovu atdot bērnunamā un mēģināt saglābt ģimeni? Viņam jau bija tik smagi, ka viņš ne tikai nepiedalījās ģimenes dzīvē, bet arī naudu vairs nepelnīja. Pēcāk man Sergejs atzinās, ka šajā laikā domājis par pašnāvību. Tomēr, jautāts par Vovu, viņš teica — nē, es saņemšos. Vladimiru nevienam neatdosim!"

Viņa tic Vovam

Tagad nu jau vairākus gadus ģimene Jelgavā īrē dzīvokli. Vova gatavojas kļūt par Jelgavas 1.sanitārās internātpamatskolas audzēkni. Pēc U.Jākobsones vārdiem, Ozolnieku novada bāriņtiesa ir gatava lemt par aizgādnības atņemšanu Vovas īstajai mātei, lai Nadežda un Sergejs varētu puiku adoptēt.

"Vova zina, ka mēs neesam viņa īstie vecāki, bet viņš to nevēlas pieņemt. Kādreiz viņa mamma pie mums ieradās diezgan bieži, lai nomazgātos, paēstu un paprasītu naudu," atklāj Nadežda. "Ne reizi viņa Vovam uzmanību nepievērsa, ar viņu nerunāja, un puika no viņas baidījās tik ļoti, ka dažkārt pat raudāja. Pirms aptuveni gada teicu — nenāc pie mums, mums tāpat ir grūti. Tā nu Vova, zinādams, ka es neesmu mamma, mani sauc par mammu."

Nadežda par savu jaunāko dēlu runā ar lepnumu un tic — kādreiz Vova varēs iet tādā pašā skolā kā Maksims. "Es ceru, ka ticīgi cilvēki arī lasa jūsu avīzi," viņa man saka. "Lai viņi lūdz Dievu par mums, lai mūsu dēli varētu mācīties, lai vīram būtu veselība strādāt un lai mums vienmēr būtu mājas!"