Nešaubījās ne mirkli 2

"Gājām ar sievu uz Daugavmalu, pēkšņi dzirdu, ka uz dambja vīrietis kliedz: — Palīgā, bērni slīkst! Metos skriet, tur kādi metri 500 bija līdz upei. Vienā brīdī redzu, ka abi pazūd zem ūdens, taču viens vēl uzpeldēja."

Jēkabpils iedzīvotājs Vilis Semanovs par notikušo 12.janvāra pusdienlaikā vēl joprojām nevar stāstīt bez satraukuma. Traģiskais notikums, kad uz plānā Daugavas ledus ielūza divi pusaudži, no kuriem izdevās izglābt tikai vienu, risinājās gaišā dienas laikā, pieaugušo acu priekšā, bet tieši viņš bija tas, kurš, nešauboties ne mirkli, nedomājot par savu slimo sirdi, devās palīgā zēniem. Tieši Vili, kura paša ģimenē aug četri bērni, tagad visu laiku moka jautājums — kas būtu bijis, ja būtu izdevies šo puskilometru noskriet kaut minūti ātrāk? Ja būtu palīgā devušies arī citi vīrieši? Vai būtu izdevies izglābt ne tikai Ēriku, bet arī Gundaru? Ar šo jautājumu Vilis Semanovs tagad dzīvos visu mūžu, bet gan Gundara mammai, gan savai sirdsapziņai viņš klusi saka — piedodiet, nevarēju.

Vīrieši nobijās

Kā vēsta policijas pārvaldes oficiālā informācija, 12.janvārī pulksten 13.50 Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) Jēkabpils brigāde saņēma ziņojumu par to, ka Daugavas ledū, pretī Brīvības ielas 202.ēkai, ielūzuši divi pusaudži. Kad ieradās glābēji, viens no zēniem, 13 gadu vecais Ēriks, no ūdens jau bija izvilkts un izsaukta neatliekamā medicīniskā palīdzība. Savukārt otru pusaudzi, 15 gadu veco Gundaru, glābt vairs neizdevās. Glābšanas dienesta vīri viņu atrada, nogādāja krastā, taču mirušu. Zēni bija neuzmanīgi staigājuši pa ledu un ielūzuši, jo tālāk Daugava nebija aizsalusi. VUGD Jēkabpils brigādei par notikušo ziņoja cilvēki, kas traģēdiju ieraudzījuši pa mājas logu, savukārt zēniem palīgā metās garāmgājējs, 1963.gadā dzimušais Vilis Semanovs, kuram izdevās vienu no viņiem izglābt.

Pats Vilis atceras ko vairāk par bezkaislīgo informācijas tekstu. Tad, kad viņš aizskrējis Daugavmalā, pie dambja stāvējuši vairāki vīrieši, taču tikai sieviete jau labi gados, upmalā dzīvojošā Helēna Cīrule, nav apjukusi un devusies viņam palīgā: izsaukusi glābējus un policiju, sameklējusi dēļus, virvi. Vienu virves galu uzmetuši Vilim, otru viņš pasviedis zēnam, kas izmisīgi turējies pie plānā ledus atlūzas kādu metru no krasta. Vilim izdevies satvert aiz rokas un izvilkt ārā. "Izvilkām no ūdens, puisēns pat runāt vairs nevarēja, kā bija nosalis. Labi, ka atbrauca policijas mašīna un aizveda viņu uz slimnīcu. Ārsti teikuši — vēl pāris minūšu un zēns vairs nebūtu dzīvs, jo aukstajā ūdenī ķermenis bija stipri atdzisis."

Pat nepajautā vārdu

Drīz pēc tam ieradusies VUGD mašīna, taču Vilis varējis vienīgi parādīt vietu ūdenī, kur nogrimusi zēna galviņa. Arī mediķiem nav izdevies atdzīvināt no ūdens izvilkto zēnu. Neviens pat nepajautājis, kas un kādā veidā izglābis pirmo zēnu. Vilis devies mājās, un tikai vakarā pie viņa ieradusies policija, lai iztaujātu par notikušo. Atnākuši arī zēnu, abu brālēnu, vecāki — vieni ar pateicības asarām, otri ar aicinājumu uz bērēm.

"Man bija grūti viņiem skatīties acīs, bet es tik tiešām nevarēju glābt viņu dēlu. Par vēlu… Ja būtu tas vīrietis, kurš tur, uz dambja, mani pasauca, uzreiz pats devies palīgā vai tie, kuri tur stāvēja krastā. Nezinu, kā viņus nemoka sirdsapziņa? Dievs taču visu redz un atmaksā gan par labu, gan par ļaunu," klusi saka Vilis. Viņš priecājas, ka Ēriks jau ir atveseļojies un smaida savam glābējam pretī. "Es viņam saku — tagad esmu tev kā otrais tēvs. Puika smej."

Vislielākais dārgums

Kad pajautāju par paša ģimeni, Vilis atplaukst smaidā. Viņa tautasbrāļiem, čigāniem, bērni un ģimene ir svarīgākā vērtība, tāpēc ar tēva lepnumu viņš stāsta, ka vecākā meita mācās vidusskolā, bet jaunākajai ir tikai pieci gadiņi. To viņš sargājot kā acu-raugu, pat kopā ar vecākajiem brāļiem un māsu nelaižot vasarā uz Daugavu peldēties. Invaliditātes dēļ pats varot strādāt tikai vieglākus gadījumu darbus, taču kaut kā galus kopā savelkot.

"Pieaugušajiem tomēr būtu vairāk jārūpējas par bērniem, kaut vai nerādot sliktu piemēru. Arī tajā dienā uz ledus sēdēja bļitkotāji, tāpēc jau bērni tik vieglprātīgi devās uz ledus, sak", ja jau pieaugušie onkuļi var, tad mēs arī. Zēns, kuru izdevās izglābt, prata peldēt, taču otrs neprata. Es pats slikti peldu, taču, ja ar to būtu varējis izglābt bērnu, būtu riskējis. Tas taču ir bērniņš, pats dārgākais, kas vecākiem ir. Tikai bērnu dēļ mēs dzīvojam," saka Vilis Semanovs.