Svētki bija kļuvuši par ķeksīti. Saldenieki sanāca Oskara Kalpaka piemiņas muzejā Airītes un teica patriotiskas runas, taču ne ar aizrautību. Arī pirms trim gadiem pasākums izvērtās tāds pašķidrs. Čušs. "Kā atdzīvināt Kalpaku, lai viņš sāk elpot un dzīvot no jauna?" — pēc pasākuma muzejā sprieda nosalušie saldenieki. Ap dūšu bija šķērmi. Kad toreizējais Zirņu pagastvecis Vilnis Grāvelis ieminējās, ka Airītēs jārīko pasākumi jauniešiem, idejas aizripoja. Veidosim te nometnes! Iemācīsim nepazust mežā, neapjukt ugunsgrēkā un galu galā — mīlēt šo vietu, nevis lasot vēstures grāmatu, bet esot šeit. Lai Airītes nav tukša skaņa.
Komanda tika vākta uzreiz. Vēlajā novembra vakarā Dainis Adzereiko, Latvijas zemessardzes 45.kājnieku bataljona rotas komandieris virsleitnants, uzreiz zvanīja Saldus ugunsdzēsēju kūrētājam un mācībspēkam Mārim Grigutam, savukārt Saldus muzejniece Sarma Ūpe — Sarkanā krusta Dacei Porukai un Saldus mežu zinātājai Marika Šīrantei. Viņi zvanīja cilvēkiem, kurus pat lāgā nepazina. Un brīnums — visi piekrita sadarboties! Turpmakajās dienās visi pēc darba tikās un rūpīgi plānoja, ko un kā darīt. Tad uz skolām izsūtīja aicinājumus piedalīties nometnē, un jau pēc pāris mēnešiem janvārī ap simt Saldus rajona jauniešu bija Airītēs. Tā tapa apvienība Kurzemes mežu mantinieki (KMM), kas trijos gados sarīkojusi 15 pasākumu.
Šķēpi, zupa, tumsa
Pulkstens ir četri pēcpusdienā un Sarma Ūpe no Saldus bibliotēkas vadītājas bailīgi atprasās stundu agrāk no darba, lai tiktu uz interviju. Dodamies uz Sarkanā krusta telpām, kur KMM biedru sarodas aizvien vairāk. Klāt arī Lepnumam pieteicējas Lelde Birgersone un Aija Kalvāne. Viņas vairs nemācās Saldū, jo studē Liepājā pedagoģiju, taču KMM darbojas kā palīgi. "Nesen bija tik nenormāli labs pasākums, ka pēc tā nevarējām aizmigt. Sēdējām abas kopmītnēs katra savā gultā un izlēmām — jāraksta! Aija vēl sacerēja dzejoli. Kad vēstuli pārlasījām, pašas apbimbājāmies, jo mantinieki ir kaut kas tāāāds!" stāsta Lelde.
Kas tāāāds tad tur notiek? Vispirms jau līdz nometnei ir jātiek. Katras skolas pašas ziņā ir, pēc kādiem kritērijiem atlasa komandu: trīs puikas un trīs meitenes. KMM uzdod arī mājasdarbu. Reiz vajadzēja izdarīt kaut ko labu un dokumentēt. Kāds puika izdomāja, ka uznesīs kaimiņienei malku un bija to arī nofotografējis. Citu gadu vajadzēja pagatavot tērpu 30.—60.gadu stilā. Sarma smej, ka dažam nenāktu par ļaunu pastudēt arī to, kā jāģērbjas dodoties uz mežu, jo gadās, ka bērni nometnē ierodas gaiši zilā džinsu kostīmiņā un ķēmojas, taču, kad Dainis nostādot ierindā, — visiem mutes ciet.
Nometne sākas ar Latvijas himnu, mantinieku un valsts karoga uzvilkšanu. Tam seko īsas teorētiskas lekcijas un iegūtās ziņas vēlāk izmēģina praksē: atpazīt zvērus, glābt uz ūdens, pareizi braukt laivā, apkopt brūci, ja iekodusi čūska vai ērce, kā rīkoties, ja acī iedūries zars, kā elpināt slīkušo, kā nodzēst uguni, kā iekurināt ugunskuru tā, lai nepaliek melns pleķis. Uz nometni tiek aicināti arī viesi: ornitologi ar binokļiem, ugunsdzēsēji, kuri rāda, kā griezt avarējušu auto, lai no tā izvilktu cilvēku. Vilkači mācījuši šaut ar bultām un izgatavot šķēpus, ļāvuši ar zobeniem kapāt kāpostgalvas. "Nekad nedomāju, ka laidīšos lejā no kraujas pa virvi. Bija tumsa, bail, draugi no apakšas spīdināja baterijas. Mantinieki man noderēja arī vēstures eksāmenā jautājumā par brīvības cīņām," Lelde staro.
Katru reizi KMM notiek citā Saldus rajona vietā. Ar sajūsmu visi
atceras pārgājienu no Zvārdes poligona līdz Striķu parkam. Pa ceļam
"uzbrucis Kaupēns". Kādā stacijā rādītas videoliecības par izvešanu uz
Sibīriju. Tuvojoties Striķiem, atskanējusi mūzika. Zaļumballe! Spēlē
orķestris, debesīs laistās gaismu laternas! Tas bijis klusais salūts
Kalpakam, un dejots līdz rītam. "Ceļas saule un visi dzied. Par
Latviju. Es raudu!" Sarma piešauj roku pie deguna un ievelk asaras
iekšā. "Bet kāds Toms no Šķēdes atgriezās toreiz mājās!" atceras Sarmas
kolēģe Ieva Adzareiko. Viņas puika viss bijis dubļos, tīras vien
paduses. "Toties es atbraucu bez biksēm, jo, šļūcot pa kalnu, tās
saplīsa," teic Lelde.
Latvija nav Lido
Pēc katra pasākuma bērni prasa, kad būs nākamais, nevis — vai būs. Vecāki gan par to netaujājot. Pašiem rīkotājiem pāris reižu bijušas šaubas, vai nākamais pasākums būs, jo nometņu datumos mēdz iekrist svarīgas darba lietas. "Kad varam, tad atkal visi sanākam kopā," smejas Sarma. Ēvalds, viens no mežinieku pārstāvjiem, teic, ka nesaprot, kā pēc tās diskutēšanas "Sarma to visu var uzlikt uz papīra". Pirmajā gadā viss noticis tikai ar degsmi un pārliecināšanu, pašu līdzekļiem un darba benzīnu, tagad KMM raksta projektus Aizsardzības ministrijas aģentūrai Tēvijas sargs un veiksmes gadījumā iegūst finansējumu.
"Nav lielāka gandarījuma par to, ja kāds puika pienāk uz ielas un pastāsta, ka mācējis nodzēst uguni, jo iemācījies to mantiniekos," saka Māris. "Kad puika, kuram nav tēva, mirdzošām acīm mācās skaldīt malku," tā Sarma. Dainis uzskata, ka lielākais gandarījums vēl tikai būs. Kad mantinieki izaugs, strādās Briselē un, atbraucot atvaļinājumā, draugiem varēs pastāstīt, ka Latvija nav Lido ēstuve Rīgā un Turaidas pils. "Latvija ir šeit. Muižas, pilis, cilvēki," to sakot, Dainis apņem meitu Katrīnu un nobučo uz pieres.
Kāpēc savā darbā aizņemti cilvēki vēl papildus dara, ko tādu?! Sarma to ilustrē ar kādu gadījumu. Bibliotēkā ienāk sievas un ņaud: "Kādi tie mūsdienu jaunieši — ne cieņas, ne goda!" "Ja esi gatavs pārmest, ka neviens neko viņiem nemāca, padomā, ko pats esi viņiem devis. Jāsāk ar savējiem." Dainis pārfrāzē, citējot Džonu Kenediju: "Nevis uzdot jautājumu, ko valsts var man dot, bet ko es tai." Viņam tikai pašsaprotami šķiet dalīties, ja ir ar ko. Ar pieredzi. Dažkārt viņam nosāp, ka to nedara tie, kuriem ir nauda un vara. Kad KMM pasākumi kļuvuši pieprasīti un līdzīgus rīkot aicina citi rajoni, kad Kalpaks elpo un Airītes pilnas jauniešu, tad piemiņas reizē pie vārda grib tikt politiķi.
"Mēs esam ieguvums arī cits citam. Savējie," ieminas Ieva un atsaucas uz Bībeli: "Ja es viņam saku — ej, tad nav jāpārbauda, vai ir aizgājis, jo būs." Uz mirkli visi pieklust un piekrītoši māj ar galvām. Ja neesot kādu laiku tikušies, vienam otra sāk pietrūkt. Kad atkal kopā, vispirms katrs izstāsta savu sāpi. "Kad ir grūti, tad pietiek Dainim pateikt kādu mierīgu, stipru vārdu un atkal ir spēks," saka Dace. "Nu kā var tā būt, ka sanāk kopā līdz tam nepazīstami cilvēki un domā vienā virzienā, runā vienādas muļķības," teic Sarma. Kad saku, ka KMM ir īstena banda, kas audzē jaunos Latvijas lepnumus un sen nav redzēti cilvēki, kuri tā spēj novērtēt kopā būšanu, Dainis saka: "Lūdzu, visas iespējas piebiedroties." Saldenieki 17.novembrī no Airītēm līdz Saldum ies lāpu gājienā. Tāds pēdējoreiz noticis pirms 50 gadiem.
Pievieno komentāru