Antoņinu Jermaku un Valentīnu Gekišu Krāslavas mazturīgo ģimeņu bērni sauc par mīļajām vecmāmiņām
Toreiz neviens pie mums nenāca, un mēs arī neprasījām. Tikai vecmāmiņas no Caritas nez kā bija uzzinājušas, ka mums grūti, pašas atnāca. Tā par organizācijas Caritas Latvija Krāslavas nodaļas loceklēm Antoņinu Jermaku un Valentīnu Gekišu pirms dažiem gadiem Dienai teica Ludmila Ņikitina, kura viena pati audzina septiņus bērnus. "Es apbrīnoju šīs sievietes, man citu vārdu nav. Gan aprūpētājas, gan ēdinātājas, gan žēlotājas, lielu daļu pašvaldības sociālā darba viņas padara," saka Sarkanā Krusta Krāslavas nodaļas vadītāja Olga Muštavinska. Pašas Antoņina un Valentīna par sevi runā nelabprāt, savu darbu viņas dara Dieva godam, negaidot atlīdzību un pateicību.
Caritas Europa dibināta 1971.gadā, apvieno 48 organizācijas, kas darbojas 44 Eiropas valstīs, tajā skaitā arī Latvijā. Caritas (rūpes mīlošs — latīņu val.) palīdz cilvēkiem, neskatoties uz piederību kādai noteiktai reliģiskai konfesijai, rasei, dzimumam vai tautībai. Krāslavā šī organizācija Romas katoļu baznīcas paspārnē darbojas kopš 1995.gada oktobra, bet tagad tajā palikušas tikai Antoņina un Valentīna.
Ēdiens burciņā mammai
Šaurajā, neremontētajā Caritas mītnē uzreiz redzams neliels altārītis un garš ar vienkāršu, nodilušu vaskadrānu apklāts galds. Pie tā ik sestdienu pulcējas ap pussimt bērnu no trūcīgajām un daudzbērnu ģimenēm, noskaita lūgšanu un bauda Valentīnas un Antoņinas gatavotās pusdienas. "Nolēmām, ka ēdināsim sestdienās, jo citās dienās bērni paēd skolā. Savukārt svētdienās pēc dievkalpojuma te ir tējas galds. Sākam cept un vārīt jau piektdienā, tad atnāk kāda sieva palīgā, citādi jau mēs te vienas pašas. Sākumā bijām piecas, bet trīs aizgāja projām, nav jau viegli bez atlīdzības strādāt," saka Valentīna. Viņa stāsta, ka reiz pie viņiem viesojies biedrības Caritas vadītājs no Rīgas, priesteris Edgars Cakuls. Kad viņš pamanījis, ka daudzi bērni rūpīgi lej zupu burciņā, lai paņemtu līdzi mājiniekiem, kategoriski atteicies no pusdienām, lai vairāk paliktu bērniem. Ēdiens tiek gatavotas par krāslaviešu saziedotajiem līdzekļiem, nauda parasti ziedota baznīcā dievkalpojuma laikā. Zemnieki atvedot kādu maisu kartupeļu un citus dārzeņus. Uzņēmēji ziedojot maizi, cukuru, cepumus.
"Krāslavā ir daudz ģimeņu, kurā aug pieci, seši, septiņi bērni un ļoti trūcīgi dzīvo. Ir viena ģimene, kurā mamma dzer un kurai četri bērni, visi slimi. Savukārt Tumaševiču septiņu bērnu ģimene ir ļoti laba, ticīga, rūpējas par bērniem, cik var. Pirms pusdienām bērni pārmet krustu, paēduši arī pārkrustās un tad tik skaļā balsī pasaka: "Paldies saimniecēm!", ka apmetums no griestiem krīt nost," smejas Antoņina.
Sākumā sestdienu mielastos kundzes mēģinājušas parādīt, kā var veselīgi, garšīgi un lēti paēst. Gatavojušas ēdienu no diedzētiem kviešiem, spiedušas sulas no nātrēm, vārījušas pieneņu medu. Pati Valentīna pirms 14 gadiem cīnījusies ar onkoloģisku slimību, tagad labprāt palīdz ar padomu citiem. Tomēr ēdāju ir arvien vairāk, bet sulu spiešana un graudu diedzēšana aizņem daudz laika.
Kā patversme vecīšiem
Valentīna un Antoņina palīdz ne tikai bērniem. "Sporta ielā Sašeņka Žukova ar dēlu dzīvo, dēls bez darba. Viņa ir smagi slima, to zina arī sociālais dienests, bet saka mums, lai mēs palīdzam noformēt papīrus, lai viņa saņemtu invaliditātes grupu. Viņai ļoti grūti, arī te nāk ēst. Par daudziem esam rūpējušās, — lai ievietotu pansionātā, lai saņemtu pensiju. Daži vecīši te ir pat dzīvojuši, kamēr atbrīvojas vieta pansionātā. Ir gadījumi, ka vecam cilvēkam nedod aprūpētāju, jo viņam, piemēram, ir mazdēls vai mazmeita ārzemēs, kas nemaz par viņu neliekas ne zinis. Ko darīt? Mēs pusdienas aiznesam, aprūpējam, meklējam pašas kādu, kas ir ar mieru viņu aprūpēt."
Valentīnu un Antoņinu sazvanīt pa dienu ir gandrīz neiespējami. Viņas apmeklē grūtdieņus slimnīcās un pansionātos, nes pusdienas vientuļajiem invalīdiem, iet pie daudzbērnu ģimeņu bērniem, lūdzas par mirušajiem. "Pēteris, bijušais Afganistānas kara veterāns, 1.grupas invalīds, tikai 85 latus pensijā saņēma. Mēs braucām uz Daugavpili, uz Krievijas konsulātu, klapatojām, 50 dolāru vēl iedeva," saka kareivīgā Valentīna.
Lai arī Caritas ir katoļu draudzes organizācija, te cilvēkus nešķiro, pēc palīdzības nāk gan pareizticīgie, nāk arī vispār neticīgie. Valentīna un Antoņina daudziem ir krustmāte, jo bieži nākoties rīkot kristības maziem un lieliem. Valentīna sameklē krāsainas fotogrāfijas, kur viņu krustmeita, bārenīte Inga, kas nākusi uz Caritas, bet tagad ieguvusi labu izglītību, apprecējusies, dzīvo Kiprā, bet savas vecmāmiņas neaizmirst.
*Kalpo ne slavai, ne mākslai, bet tuvākā labumam. (krievu val.)
Pievieno komentāru