Viņi tikai drusciņ nevar 12

Neredzīgiem un vājredzīgiem iemācīt tikt galā ar sadzīvi — gatavot ēst, mazgāt drēbes un veikt citus ikdienišķus darbus. Tas ir Cēsu neredzīgo vecākās sociālās rehabilitētājas Aijas Rīvītes darbs, par kuru viņa saņem algu, taču ir vēl simtiem citu aktivitāšu neredzīgo atbalstam, kurās Aija iesaistās, lai neredzīgie uzdrošinātos dzīvot savu dzīvi ne tikai mājokļu četrās sienās, bet ārpus tām. Arī Aija ir 1.grupas redzes invalīde, tāpēc labi saprot citu neredzīgo problēmas un vajadzības. "Tikai nevajag redzes invalīdus žēlot," intervijas laikā atkārto enerģiskā sieviete. Palīdzēt — jā, bet nedarīt viņu vietā!

Aija dzimusi Valkā, bijusi viens no trim bērniem ģimenē. Agrā bērnībā guvusi galvas traumu un zaudējusi redzi. Nav tā, ka pilnīgi melna tumsa, viņa atzīst. "Atšķiru siluetus, redzu, kur cilvēkam ir acis, bet neredzu acu krāsu, redzu, kur ir deguns, redzu, ka mati jums ir gaiši." Pa Cēsīm Aija pārvietojas pēc atmiņas — zina, kur priekšā būs pakāpieni, kas sekos aiz tās lielās mājas. "Balto spieķi gandrīz nelietoju, tas man ir mājās — ja nu kas." Tumsā gan esot grūtāk. Ja vēl ir lietus un vējš, neredzīgajam tiek atņemtas daudzas no maņu iespējām — dzirde saklausa vēju, lietu, rudens lapu čaboņu, kas noslāpē nācēja soļus. "Ja es nesaprotu, kas notiek, es eju lēni, nestresoju."

Pēc Rīgas Vājredzīgo bērnu internātskolas pabeigšanas sadales kārtībā Aija nonāca Latvijas Neredzīgo biedrības Cēsu mācību un ražošanas uzņēmumā — gatavoja apgaismes ierīču detaļas. 80.gadu beigās nācis piedāvājums kļūt par sociālo rehabilitētāju. "Amata nosaukums bija, bet, kas jādara, skaidrs nebija," atceras Aija. Tā kā jau skolā viņai paticis organizēt un palīdzēt, aptuveni plāni, ko darīt, bijuši — vajadzēja cilvēkiem dot iespēju justies brīvi un iemācīt pašiem tikt galā ar sadzīvi. Kad Aija nākusi klajā ar savām idejām, kolēģi teikuši — nu ko tu trako, liecies mierā! Padomju gados neredzīgajiem sociālo rehabilitāciju lielā mērā aizvietoja darbs — cilvēkiem bija svarīgi nopelnīt, viņi nesēdēja mājās. Nejūtoties īsti vajadzīga, Aija no darba aizgāja un sāka pelnīt ar klūgu pīšanu, "no paplātītēm līdz veļas groziem". Tagad šo dzīves posmu visa ģimene atceras jokojot, kaut tolaik nācies smagi strādāt. Nesen viņa pabeigusi augstskolu Attīstība, iegūstot sociālā rehabilitētāja augstāko profesionālo izglītību un vienlaikus ar personīgo pieredzi parādot, ka arī neredzīga cilvēka iespēju loks var būt daudz plašāks, nekā šķiet.

Lai būtu cilvēkos

1995.gadā kolēģi Aiju aicināja atpakaļ, viņa kļuva gan par Cēsu Neredzīgo biedrības valdes priekšsēdētāju, gan atsāka sociālās rehabilitētājas darbu. Tas bija kļuvis akūti nepieciešams — pēc valsts neatkarības atgūšanas invalīdu uzņēmumi izputēja, cilvēki palika bez darba, sākās izmisums un depresija. "Mēs bijām tie, kas aicināja — nāciet! Pirmie, kas atsaucās, ieradās kaut vai tādēļ, lai nebūtu vieni. Lai būtu cilvēkos." Tas laiks Aijas atmiņās saistās ar lielu nedrošību, nestabilitāti. Tagad Cēsu Neredzīgo biedrībā iestājies ap 100 cilvēku, taču tie ir tikai "organizētie". Vājredzīgu cilvēku, piemēram, pensionāru, Cēsīs ir vairāk. Biedrība cenšas viņus izvilkt cilvēkos, rīkojot kulinārijas šovus, galda spēļu turnīrus, solot mācīt rīkoties ar speciālo datortehniku un gatavot ēst. "Neredzīgais var pagatavot jebko! Ja pabāž lāpstiņu zem kotletes un tā nepadodas, vēl nav gatava. Zivs ir gatava, kad sāk riktīgi smaržot. Bet kartupeļi ir izvārījušies, kad iestājas klusums, — vai esat ievērojusi, ka no sākuma ļoti skaļi burbuļo, bet, kad nāk gatavi, ir klusums?" Neredzīgajiem raksturīga arī neliekuļota attieksme citam pret citu, kas iemācīta arī bērniem. Jo kā gan citādi neredzīgs cilvēks var zināt, vai labi izskatās, ja nepajautā otram?

Māca dzīvot neatkarīgi

Aija neredzīgajiem palīdz nokārtot formalitātes oficiālajās iestādēs un veikt lielākus pirkumus, kā arī iesaistās, ja jārisina ar preču garantiju saistīti jautājumi. Cēsu neredzīgie brauc ekskursijās uz jūru, teātri, tiekas pie bagātīgi klāta galda Ziemassvētkos. Bijuši arī vairāki lielāki projekti — pateicoties Aijas aktivitātei, neredzīgie kaut uz laiku tikuši pie pavadoņiem. Viņas nopelns ir arī luksofori ar skaņas signālu Cēsīs. Taču nākusi smaga nelaime — viņa pakritusi slidotavā, guvusi smadzeņu kontūziju un galvaskausa lūzumu. Satrauktajiem radiem par pārsteigumu Aijas vienīgā rūpe slimnīcā bijis kāds projekts — visi darbi koordinēti pa tālruni. Aija ne tikai sekmīgi atlabusi. Viņā it kā atvērušās slēptas enerģijas rezerves, liekot ķerties pie arvien jauniem darbiem. Īsts Aijas audžubērns ir projekts Jaunu sociālās rehabilitācijas programmu īstenošana redzes invalīdiem Cēsīs, Rēzeknē un Daugavpilī. "Invalīds ir cilvēks, kas neko nevar, bet neredzīgie ir cilvēki, kas tikai drusciņ nevar," Aija pamato, kāpēc neredzīgos nevajag saukt par invalīdiem. Viņa nelolo ilūzijas, ka varētu atgriezties vecie laiki un neredzīgajiem atkal būtu specializēti, ienesīgi uzņēmumi. Taču neredzīgie var strādāt, ir pārliecināta Aija, šo cilvēku perspektīvu saskatot viņu īpašajā rūpīgumā.