«Notikuma detaļas sīkumos neatminos,» Ventspilī bāzētā robežsardzes patruļkuģa RK—20 Rānda stūrmanis, vecākais leitnants Zigmunds Kalviņš (43) to pasaka ar jūrniekiem raksturīgo tiešumu. «Toreiz izlemt vajadzēja dažās sekundēs, rīcībai atlika varbūt minūte. Ja novilcinātos kaut mirkli, šovasar Ventā būtu par vienu slīkoni vairāk.»
Peldēšanas sprints formastērpā
Sarunas laikā gandrīz divmetrīgā auguma vīrs piešķiļ uguni vairākām cigaretēm un pasmaida, ka vismaz vienu reizi mūžā kādam glābiņš ticis, netieši pateicoties viņa pīpēšanas netikumam. «Todien, 19. jūlijā, kapteiņa prombūtnes laikā uz Rāndas pildīju arī viņa pienākumus. Kuģis bija pietauvots Ventā, savā ierastajā, speciāli robežsardzes flotes vajadzībām uzbūvētajā piestātnē, netālu no jaunā apvedtilta. Bija nomācies un vējains kā jau Ventspilī, ik pa laikam līņāja. Ap pusdienlaiku izgāju uz ahterpīķa uzpīpēt un pamanīju, ka metrus divdesmit lejpus kuģa un ap 50 metru no krasta kāds cilvēks uzpeld un grimst, uzpeld un grimst. Nebija šaubu, ka tas ir slīcējs, jo vēl pēc mirkļa virs ūdens bija redzami vairs tikai mati,» stūrmanis atceras, ka pirms lekšanas ūdenī vēl automātiski uzsitis ar plaukstām pa kabatām un nometis uz klāja tur sataustīto mobilo telefonu.
«Atklāti sakot, neesmu vārgulis, arī par peldētprasmi nesūdzos, un tobrīd ar rokām un kājām airējos no visa spēka, jo slīcējs teju grasījās pilnībā pazust zem ūdens. Vienlaikus mēģināju sekot, lai «nepašaujos» grimstošajam garām, jo tad nāktos griezties atpakaļ un peldēt jau pret straumi,» Zigmunds atzīst, ka formastērpā un kurpēs, kurus nomest nav bijis laika, arī viņam ūdenī gājis smagi.
«Esmu mācījies un protu slīcēju glābt klasiskā veidā, turot tā galvu virs ūdens. Bet tajā reizē jutu, ka nelaimē nonākušais, kas tuvumā izrādījās puskaila sieviete, jau ir bez samaņas un tas viņai neko nedotu. Balstot stūmu viņu uz malu kā baļķi, jūtot, ka arī pašam mežonīgajā peldējumā spēka rezerves draud izsīkt. Līdz krasta niedrājam tikām, mēģināju pielietot mākslīgās elpināšanas paņēmienus, sieviete sāka izrādīt vārgas dzīvības pazīmes. Metos uz kuģi izsaukt Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu (VUGD) un ātro medicīnisko palīdzību, jo sapratu, ka ar manām pūlēm šoreiz būs par maz,» Zigmunds stāsta, ka VUGD vīri ieradušies pēc dažām minūtēm, nedaudz vēlāk arī mediķi. «Abi dienesti atzina, ka viņi fiziski nebūtu paspējuši uz šā cilvēka glābšanu,» Zigmunds ir gandarīts, ka viņš tomēr to varējis. Sieviete aizvesta uz reanimāciju un atlabusi, mediķi vēlāk konstatējuši, ka neveiksmīgā peldētāja bijusi diezgan stiprā alkohola reibumā.
Palīdzēt nelaimē pašsaprotami
«Todien pie manis mājās pateikt paldies atnāca viņas vīrs, arī stipri smaržojošs pēc grādīga dzēriena. Tatjana, tāds izrādījās slīcējas vārds, tā arī netika rādījusies, nezinu pat, kas viņa tāda ir,» Zigmunds to nesaka ar aizvainojumu, jo ne jau par pateicību vai slavu domājot, viņš meties Ventas straumē. «Manā skatījumā šāda rīcība ir tik pašsaprotama, ka par to pat nav vērts runāt,» saka jūrnieks. Tam piekrīt arī viņa dzīvesbiedre Māra, kura robežkontroles darbā Ventspilī nostrādājusi 16 gadu un tikai nesen virsseržanta pakāpē atvaļināta sakarā ar štatu samazināšanu. Meitenes gados viņa pati sakās lūzusi dīķa ledū, citreiz Mārai no upēm nācies vilkt slīkstošas draudzenes. Bet vienreiz vasarā viņa gumijas laivā traukusies palīgā arī Zigmundam, kad viņš kādā viltīgā ezerā, kā sievai licies, pēc ilgākas peldes sācis grimt. Vīrs par tādu pieņēmumu gan tikai pasmīn, iebilstot, ka viņš toreiz vienkārši sācis lēnāk peldēt.
«Ļoti ticam, ka līdzīgos gadījumos vienmēr tāpat rīkosies arī mūsu nu jau pieaugušie, apsardzes dienestos darbu atradušie dēli Atis un Agris,» saka Māra un stāsta, kā puiši radināti darbam un sportam, atbildībai par savu rīcību un patstāvībai. Kalviņu pāris neskumst, ka dēli specialitātē nav izvēlējušies iet vecāku pēdās, jo arī paši tikai Latvijas brīvvalsts laikā guvuši iespēju strādāt sirdij patiešām tīkamu darbu, bet pirms tam izmēģinājuši daudz ko citu.
Sapnis par stūrmaņa amatu
«Patiesību sakot, es no mazām dienām esmu zinājis, ka gribu kļūt par jūrnieku un nezin kāpēc tieši par stūrmani — varbūt Žila Verna, Viļa Lāča vai Egona Līva grāmatu ietekmē. Bet vai tad padomju laikā tas bija iespējams par nacionālo partizānu atbalstīšanu divkārt — uz Sibīriju un Kazahstānu — izsūtītā tēva dēlam?
Neskatoties pat uz to, ka Latgalē dzimusī vecmāmiņa Veronika kara laikā kaut ko bija sariebusi pirmo okupantu ienaidniekiem vāciešiem un nokļuvusi Salaspils nāves nometnē, bet pēc tam aizdzīta verdzībā uz fāterlandi. Bez vienīgā tuvā cilvēka palikusī viņas meita Aina, Zigmunda vēlākā māte, trīspadsmit gadu vecumā devusies kalpu gaitās uz Kurzemi, kur Piltenes pusē satikusi savu nākamo vīru, Zigmunda tēvu. «Vecāku mājas bija lielā meža malā, vai tad tēvs varēja atteikt iedot maizes klaipu meža brāļiem?» tolaiku situāciju vērtē Zigmunds.
Ar kolhozu sākumu vecāki izrāvušies uz pilsētu, nopērkot necilu mājeli Pārventā. Zigmunds Ventspilī pabeidzis astoņas klases, joprojām sapņojis par jūrskolu, bet ar prātu sapratis, ka daudz reālāk ir apgūt autoceltņa vadītāja un atslēdznieka specialitāti Skrundas arodskolā. «Taču no tās trešā kursa mani izmeta par kaušanos. Bija tur viens tāds skolotājs, kas mēdza fiziski pazemot audzēkņus. Vienudien viņš sāka sist mūsu grupas vismazāko un arī klusāko zēnu, Miķeli no Vaiņodes, kurš bija alkohola reibumā. Puisis bija vainīgs, bet vai tāpēc pedagogs drīkst viņu kaustīt? Man bija ne tikai liels augums, bet arī dūša — gāzu učukam,» Zigmunds nenožēlo, ka nav dabūjis diplomu, jo iegūtās zināšanas taču palikušas.
No Parabellum līdz kosmodromam
«Pārbraucu Ventspilī, vecāki mājai taisa kapitālo remontu un man liek nojaukt vējtveri. Atsitu dēļus, bet no turienes izbirst Parabellum markas pistole, divas aptveres ar patronām un divas amerikānu liellopu gaļas konservu kārbas — acīmredzot, Otrā pasaules kara beigās nobēdzinātas. Pistoli noslēpu, konservus izbarojām kaķiem, kaut gan pēc izskata tie bija kā vakar ražoti. Ar puiku kompāniju sarunājām, ka iesim uz mežu pašaudīt, taču mūsu vidū izrādījās stukačs,» Zigmumds stāsta bez rūgtuma, jo arī tā bijusi pieredze.
«Čekisti ielauzās ar joni, šaujamo atrada un gāja virsū, lai pasaku, cik cilvēku ar to jau esmu nogalinājis. Cietumā uzreiz neielika, bet nešaubījos, ka būs baigās nepatikšanas. Rikšiem drāzu uz kara komisariātu un teicu, ka gribu brīvprātīgi iet armijā. Virsnieks ar pirkstu sāka apļot pie deniņiem — vai nu es esot galīgi dulls, vai arī sataisījis sūdus un tagad gribot no Latvijas pamukt? Teicu, ka ir mēsli, un mani tūlīt «parāva» armijā, čeka nedabūja ne attapties,» jūrnieks atceras, kā kļuvis par vada komandieri armijas celtniekos, Kazahijas stepēs būvējis objektus Baikonuras kosmodromam. Pēc atgriešanās no «krieviem» mēģinājis tikt tuvāk jūrai, par zvejnieku kolhozā Sarkanā bāka un gandrīz arī pieņemts, taču «paklupis» pret nepabeigto vidusskolu.
Pirms īstā septiņi amati
«Iespītējos, iestājos vakarskolā. Pēc gada ar diplomu rokās atkal gāju uz kadru daļu, bet tur saka — diemžēl, kolhozs ir uz jukšanas robežas, mums vispār nevienu vairs klāt nevajag,» tagad Zigmunds par to var pasmaidīt, bet toreiz meties citu darbu meklējumos. Strādājis gan uz dzelzceļa, gan zivju konservu kombinātā, pat desas kūpinājis kādā lauku cehā. Ventspilī pie drauga par kurpnieku izmācījies, brīvajā laikā par dīdžeju piehaltūrējis un uz ģitāras ballītēs spēlējis. Pirms 16 gadiem viņam un sievai radusies iespēja iestāties Latvijas robežsardzē, darbs bijis ostā.
«Bet mani jūrā joprojām vilka kā ar magnētu, kaut ne reizi tur ar kuģi nebiju izgājis. Beidzot iezīmējās izdevība tikt uz patruļkutera, taču gribēju pārbaudīt, vai jūru vispār varu turēt. Paņēmu darbā atvaļinājumu un uzmunsturējos pie pazīstama kapteiņa uz zvejas kuģa. Tā bija mana akadēmija, jo tādu zvejnieka amata gudrības un jūrnieku dzīves filozofijas koncentrātu var gūt varbūt tikai vienreiz dzīvē un tā pietiek visam mūžam,» traleri Hoglande un tā kapteini Zinti Letāniņu ar labu vārdu Zigmunds atceras joprojām. Jūras gudrības gan klātienē, gan dažādos kursos Zigmunds turpinājis apgūt arī vēlāk, un 2003.gadā kļuvis par kapteini uz Somijas dāvinātā, atjaunotās Valsts robežsardzes pirmā patruļkutera PK—01. Tagad tas savu mūžu ir nokalpojis un pirmsākuma piemiņai uzcelts uz betona balstiem Ventmalā, iepretim robežsardzes kuģu piestātnei. Pēc kuģa vadītāja diploma iegūšanas Zigmunds bijis stūrmanis uz robežsardzes patruļkuģa Tiira, kas tagad Liepājā. Bet kopš 2007. gadā ūdenī nolaists Igaunijā speciāli Latvijas robežsardzei būvētais kuģis Rānda, viņa dienesta vieta ir Ventspilī.
Sarkanbaltsarkanajam uzticīgs
«Mūsu pienākums ir patrulēt Kurzemes piekrastē, apsekojot valsts jūras robežu, teritoriālajos ūdeņos kontrolējot zvejas likumību un arī visus tajos ienākošos kuģus, laivas un citus peldlīdzekļus. Darbs ir patiešām interesants un valstij vajadzīgs. Žēl tikai, ka ekonomiskā krīze skārusi arī mūs. Reti varam savu funkciju veikšanai iziet jūrām, jo nepietiek degvielas,» saka Rāndas stūrmanis, kā likumpaklausīgs makšķernieks gandrīz vai par saviem personīgajiem ienaidniekiem uzskatot visus nelegālos zvejniekus un neatļautu zvejas rīku lietotājus, kurus viņi apkaro kopā ar Jūras vides pārvaldes kontroles daļas speciālistiem. Z.Kalviņa stūrētā un komandētā Rānda kopā ar citiem Latvijas militārajiem kuģiem bijusi starp pirmajiem, kas steidzās palīgā pagājušajā gadā Irbes šaurumā uz sēkļa nokļuvušajam pasažieru lainerim Mona Lisa, ne reizi vien kuģis pildījis uzdevumus negantas vētras apstākļos, bet bijušas arī mierīgas dienas, kad piestātnē var pamakšķerēt Ventā ienākušos jūras asarus.
«Esmu bijis gan Dānijā un Zviedrijā, gan ASV, bet nekur nav tik labi, kā dzimtenē, kur beidzot ir darbs sirdij,» Zigmunds kļūst nedaudz romantisks, taču neizslēdz iespēju, ka pēc jūras pensijas sagaidīšanas kādu laiku pastrādās vēl uz civilajiem kuģiem, jo robežsargus pēdējā laikā, viņaprāt, pārāk netaisnīgi sāk apdalīt ar algām. «Bet tas jau nenozīmē, ka aizmirsīšu sarkanbaltsarkano karogu un Kurzemes piekrastes vēju,» par atgriešanos Ventspilī un Latvijā jebkurā gadījumā ir pārliecināts Z.Kalviņš.
Jautāts, vai tagadējie jūras flotes virsnieki un matroži, viņaprāt, godam turpina pirmās Latvijas brīvvalsts militāro jūrnieku tradīcijas, stūrmanis atbild lakoniski: «Mēsli arī tagad jūrā nepeld!» Viņš pats, saistībā ar slīcēja glābšanu, augusta vidū saņēmis Valsts robežsardzes 3.pakāpes nopelnu zīmi Par izcilību dienestā.
Pievieno komentāru