Kā dzīvo Latvijas lepnumi pēc ceremonijas

Jau deviņus gadus laikraksts Diena kopā ar TV3, piedaloties visiem Latvijas iedzīvotājiem, meklē un atrod cilvēkus, ar kuriem lepojamies, kuriem gribam līdzināties. Gada nogalē laikraksta Diena un TV3 rīkotā svinīgā godināšanas ceremonija Latvijas lepnums 2012 ir kļuvusi par visvairāk skatīto TV programmu 2012. gadā, to televīzijas ekrānos vērojuši vidēji 311,6 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju. Pēc tā sociālajos tīklos komentāros tika pausts pozitīvs vērtējums: «Paldies par raidījumu! No pārējiem iesūtītajiem stāstiem iesaku veidot raidījumus, piemēram, reizi mēnesī!»

Arī laikraksta Diena un žurnāla Sestdiena speciālizlaidums žurnāls Latvijas lepnums 2012 gada nogalē nonāca gan pie visiem laikraksta Diena, gan pie žurnāla Sestdiena abonentiem, gan mazumtirdzniecībā kopā ar Dienu. Tas ir apmēram 27 506 eksemplāri. Un tātad - bija viens no visvairāk lasītajiem. «Mums par to ir liels prieks un gandarījums! Tikpat liels, kā par to, ka katru gadu saņemam tik daudz vēstuļu par labiem cilvēkiem no visas Latvijas, kā arī no latviešiem ārzemēs. Tas iepriecina, stiprina un apliecina, cik katram no mums ir svarīgi sajust līdzcilvēku sirds siltumu, palīdzību, klātbūtni un cik svarīgi ir pateikt paldies tiem, kas mums palīdzējuši, tiem, kas nav bijuši vienaldzīgi. Ar lielu nepacietību gaidīsim vēstules arī šogad, lai gada nogalē atkal varētu godināt līdzcilvēkus, kas ar savu darbu, izturēšanos palīdz, atbalsta citus, dara vairāk, nekā no viņiem varētu prasīt, iedvesmo un stiprina,» stāsta Dienas mediju mārketinga un sabiedrisko attiecību vadītāja Inese Dābola.

Vēlamies pastāstīt lasītājiem, kas notiek ar Latvijas lepnumiem pēc ceremonijas. Kā mainās viņu dzīve, vai vispār mainās, kā viņu darbi stiprina, motivē un iedrošina apkārtējos.

Pēc Latvijas lepnuma ceremonijas aicina pie jūras

Montu, Latvijas lepnumu 2012 nominācijā Drosmīgais bērns, darbdienas vidū sazvanu mājās. Gaterī, kur Montai jāšķiro dēlīši, šobrīd neesot darba un iedotas brīvas dienas. Ja nav darba, būs arī mazāk naudas. «Nu jā. Bet izdzīvot jau var.»

Kā klājas? «Nekādas vainas!» moži saka Monta. Latvijas lepnuma ceremonijas ierakstu viņa mājās noskatījās kopā ar saviem trim brāļiem un divām māsām. «Visu laiku smējāmies,» tā atceras Monta, lai gan daudziem Latvijā viņas stāsts lika notraust aizkustinājuma asaru. Viņas stāsts bija vienkāršs, bet smeldzīgs. Pirms astoņiem gadiem nomira tētis un mammai sākās problēmas ar alkoholu, līdz viņai kļuva vienaldzīgs pašas bērnu liktenis. Pēc tam, kad bērni bija ievietoti Talsu novada krīzes centrā, pēc bāriņtiesas Monta saprata, ka negrib pieļaut, ka mazie varētu tikt izmētāti pa Latvijas bērnunamiem. Viņa līdz ar savas pilngadības sasniegšanu uzņēmās arī rūpes par trim brāļiem un divām māsām. «Reizēm viņi mani sauc par Montu, reizēm, kad aizmirstas, jau arī par mammu,» tā viņa vienkārši raksturoja ikdienu.

«Daudzi man palīdzēja pēc tam, kad piedalījāmies Latvijas lepnuma ceremonijā. Es neatceros visu vārdus, bet - mīļš paldies,» saka Monta. Gan mantas, gan nauda tikusi ziedota. «Mēs varējām virtuvē uztaisīt remontu. Puikām un meitenēm istabās izlīmējām tapetes. Viss pamazām iet uz priekšu.»

Ceremonijas laikā no skatuves izskanēja bērnu sapnis - visiem kopā nonākt pie jūras. Monta ar brāļiem un māsām dzīvo Turlavā, jo tur ar pagasta pārvaldes pabalstu viņai tika piešķirts trīsistabu dzīvoklis. Piedāvājumu Montai ar savējiem pavadīt vasaru pie jūras ir daudz. Viens uzaicina uz brīvdienām, cits - uz kādu nedēļu padzīvot. Monta ir priecīga: «Ja visus ielūgumus izmantosim, visu vasaru varēsim pavadīt pie jūras. Mazie nevar vien sagaidīt vasaru.»

Un kā ar mācībām? Montai ir pamatskolas izglītība, bet bija sapnis gan apgūt pavāres profesiju, gan mācīties par frizieri vai manikīri. «Gribētos jau septembrī sākt mācīties,» atzīst Monta.

Jauni draugi gaida siltas zeķes

«Pamazām sāku attapties pēc brīnišķīgās Latvijas lepnuma ceremonijas. Man tas viss - filmēšanās, tikšanās ar interesantiem, populāriem cilvēkiem - bija pirmo reizi, un uztraukusies biju ne pa jokam. Emociju bija vairāk nekā parasti. Labi, ka man pie rokas bija mani mazbērni,» mundri uz tālruņa zvanu atbild ainažniece Agra Jēgere.

Viņa visiem, kuri skatījās Latvijas lepnuma 2012 ceremoniju, palikusi atmiņā ar neviltotu sirsnību, lielu humoru dialogā ar balvas pieteicēju sirds ķirurgu Romānu Lāci un dāsnumu, dāvājot pašas adītās zeķes. Filmēšanās diena Rīgā, kur viņa kādu laiciņu nebija bijusi, Agras kundzei joprojām spilgtā atmiņā. Grūti nav bijis, bezgala interesanti gan. Tagad jau vairs pa televizoru negribas skatīties uz sevi un arī gana daudz intervijās izrunājusies, Valmieras televīzijā pat esot dziedājusi. «Tur laikam izgāzos. Prasīja stāstīt par vecākiem laikiem. Un tad es uzdziedāju Lai līgo lepna dziesma,» ar smaidu stāsta A. Jēgere.

Cilvēku reakcija, ieraugot viņu televizora ekrānos un laikrakstos, bijusi ļoti dažāda. Kāds pat ir apvainojies par Agras kundzes pateiktajiem vārdiem, ka zeķes adot, «lai nabadziņam nesalst». Bet viņas draudzenes, bijušās darbavietas kolēģes gan sakot tikai labus vārdus un priecājoties kopā ar Agru.

Viņas tālruņa numuru nu atradušas arī paziņas no kora laikiem, un par viņu zvaniem un laba vēlējumiem Agrai Jēgerei ir patiess prieks.

Agras kundze visiem, kuri saprot viņas humoru, sakot, ka viņai, redz`, ir bijis tas gods dzirdēt savu kapa runu. Nu tā taču mēdz teikt, ka labos vārdus tik bieži vien mēs nepasakām. Latvijas lepnuma ceremonija nu bijusi tā reize, kad neviens neskopojās ar uzslavām un smaidiem. «Un galvenais, ka tas bija no sirds,» uzsver Agras kundze, bet mazliet arī mulst, ka nu tik «trakas uzslavas» viņa tomēr nejūtoties nopelnījusi. «Tādu kā es taču ir tik daudz.» Un kā ar zeķu adīšanas rekordiem? «Vai dieniņ, pierakstījusi esmu, bet saskaitījusi gan ne. Nu kādi 1670 pāri varētu būt.» Toreiz, Rīgā esot, Agra Jēgere piegājusi arī Ziemassvētku tirdziņā pie zeķu pārdevējām. «Interesantas idejas paskatījos! Pabrīnījos par cipariem, kas tur bija cenā norādīti,» smejas adītāja.

A. Jēgere sirsnīgi lūdz sveicināt Dienas žurnālu salavecīšus. Liels bija viņas prieks, kad kādu dienu žurnāla Citādā Pasaule galvenā redaktore Kristīne Alberte un māksliniece Kristīne Luīze Avotiņa ieradās pie viņas mājās un atveda veselu maisu ar dzijām. «Tagad esmu saistībās, jāada pretī zeķes,» apņēmības pilna darboties ir Agra Jēgere.

Sākuši sveicināt arī sveši ļaudis

«Labdien, labdien!» tālruņa klausulē atsaucas Latvijas lepnums 2012 nominācijā Skolotājs, līvānietis Jānis Auzāns. Viņa viedais teiciens, ka, dambreti mācoties, «simt reižu ir jāzaudē, lai simtu pirmajā - vinnētu», daudziem palicis atmiņā. Un runa nav tikai par dambreti. Jāņa Auzāna dzīve ir apliecinājums mērķtiecībai, pacietībai, enerģijai. Viņš ir latviešu leģionārs, kas izgājis cauri karam, vīrs, kurš par visu augstāk vērtē izglītību, patiešām Skolotājs, kas māca lieliem un maziem spēlēt dambreti.

Pēc ceremonijas gan juties mazliet saguris, bet tagad atkal esot uz strīpas. «Nu tas no pārdzīvojumiem. Bija jau labi saplānota tā svinīgā diena. Daudz redzējām. Visu dienu bija ko turēt, bet varēju arī piesēst un atpūsties,» lietišķi rezumē J. Auzāns. «Tagad mani uz ielas sākuši sveicināt arī nepazīstami ļaudis. Līvāni nav lieli. Es tāpat kā līdz šim - ņemos pa skolu.» Tūlīt pēc ceremonijas dambreti mācīties gribētāju pulks bija krietni vien papildinājies ar jaunpienācējiem. Bet nu atkal palikuši tie, kam šī nodarbe patiešām interesē. «Bērni jau ir tik nepatstāvīgi. Viņiem patīk visu pamēģināt un tad, lai nopietni turpinātu, ir tomēr jāpieliek pūles.»

Vislielākais pārdzīvojums Auzāna kungam bija tas, ka Latvijas lepnuma godināšanas dienā ticies gan ar prezidentu Andri Bērziņu, gan ar eksprezidenti Vairu Vīķi-Freibergu. «Abi man paspieda roku! Man tas bija gan pārsteigums, gan liels prieks. Ne katram tā dzīvē laimējas,» saka J. Auzāns.

J. Auzānam drīzumā būs lieli svētki! «31. martā man paliks deviņdesmit,» viņš nosmejas. «Man te atsūtīts arī Lepnuma ceremonijas ieraksts. Bet es nemāku noskatīties. Atbrauks puika, ieinstalēs, un visi kopā jubilejā noskatīsimies. Parasti lielas svinības netaisu, bet droši vien vienā vai otrā skolā kolēģi sapulcēsies.»

«Mēģināšu turēties vēl kādu laiku,» tā Jānis Auzāns atbild uz labas veselības un mundruma vēlējumiem.