AS Diena komandā šogad startēs 31 skrējējs, kas pārstāv dažādus akciju sabiedrības uzņēmumus – izdevniecību Dienas Žurnāli, laikrakstus Diena un Dienas Bizness, Abonēšanas Centru Diena, AS Diena Reklāmas aģentūru, kā arī pašu akciju sabiedrību. Katram mūsu skrējējam ir sava doma par skriešanu. Lūk, dažas no tām.
Ģirts Kasparāns (SestDiena): "Lauris Reiniks skrien, jo viņam pēdas svilst, galva kūp, rokas trīc. Ar mani vēl nav tik traki, jo skriešanas trūkums organismā neizraisa tik smagas sekas. Tādēļ varu skriet vienkārši prieka pēc."
Jana Gavare (Dienas Bizness): ''Skriešana ir dabisks cilvēka stāvoklis – visi mazi bērni skrien. Daži apstājas piecu, citi 15, vēl citi – 50 gadu vecumā. Bet daži neapstājas nekad, jo dzīve – tā ir kustība. Es izvēlos skriet. Es vēlos dzīvot.''
Aiva Kalve (Mūsmājas): "Man nav svarīgs rezultāts, bet gan process. ...kur tie ātrie tikuši?"
Ričards Grosbergs (Ilustrētā Zinātne): ''Piedalīties skrējienā nolēmu, lai pirms tam būtu motivēts apmeklēt sporta zāli. Bija nodoms līdz skrējienam tikt vaļā no liekās somas, ar kuru skriet būtu apgrūtinoši. Uzdevums izpildīts daļēji.''
Ilona Viļimsone (AS Diena Reklāmas aģentūra): '' Skrien un neatskaties!''
Līva Melbārzde (Dienas bizness): "Skriešana ir universālākā un vienkāršākā valoda pasaulē. Vienalga, vai tu skrien kailām kājām graustu rajonā, vai 350 dolāru vērtās krosenēs Malibu. Taču piedalīšanās maratonā vienmēr no jauna katram skrējējam dod sajūtu: You never run alone."
Ieva Kregžde (AS Diena ): '' Skriešana ļauj man sakārtot galvā noklīdušās domas un palielina enerģijas daudzumu ķermenī.''
Jūlija Lukjanoviča (AS Diena Reklāmas aģentūra): '' Katram mazam gliemezītim svarīgi tikt līdz finišam.''
Gunita Nagle-Butāne (Veselība): "Vēl neesmu iepazinusi atkarību ne no alkohola, ne narkotikām, ne smēķēšanas. Gribas sev kādu atkarību. Nu, kaut vai no skriešanas."
Juris Tihonovs (Diena): ''Nu, kāpēc gan lai es neskrietu, ja es varu skriet!
Linda Krūmiņa (Playboy): ''Lai cik foršs un aizraujošs ir mans darbs, tomēr, kad gandrīz visu dienu ir nosēdēts kabinetā, kur iespējams elpot, tikai pateicoties gaisa kondicionētājam, visu garo dienu stingā pozā, kustinot vien pirkstus un smadzenes, raudzīts datora ekrānā un dienas beigās vēl stunda pavadīta transportā ceļā uz mājām, tad vienā brīdī sajūties kā tāds zombij-robots. Es skrienu (gandrīz ik vakaru), lai izdzenātu asini un paķertu savu mazo kaifiņu no skābekļa pārbagātības. Pēc tam paliek TIK viegli un TIK forši, ka var atkal vienu garu dienu pavadīt pie darbagalda.''
Pievieno komentāru