Būtiskākais — izglītība 1

Es nāku no Ziemeļvācijas Hanzas pilsētas Hamburgas, kur dzīvoju 2/3 no manas dzīves, kā arī no skaistās un zaļās

valsts Norvēģijas, kur es apprecējos un kur dzīvo mani bērni un mazbērni. Man ir māja Oslo priekšpilsētā, un mazā vasaras māja — tīrajos Norvēģijas kalnos. Esmu dzīvojis arī vairākās citās valstīs — mazajā Luksemburgā un lielajā ASV, un tagad jau vairāk nekā 1,5 gadus mēs ar sievu dzīvojam apburošajā Latvijā.

Visās valstīs, kur līdz šim esmu dzīvojis, lielākā daļa cilvēku ir pārliecināti, ka būt zaļam ir tikai normāli, un tā ir viņu ikdienas dzīves neatņemama sastāvdaļa. Tikai minimāla šo sabiedrību daļa uzskata, ka ekoloģijai saudzējošs dzīvesveids ir apgrūtinājums vai rada liekas izmaksas. Gan Vācijā, gan Norvēģijā zaļo principu apzināšanās līmenis ir ļoti augsts, un tas rada sabiedrības drošību un pārliecību par nākotni. Turklāt vecākiem un vecvecākiem, ko pārstāvu arī es, zaļo principu ievērošanu nosaka vēlme saglabāt un izveidot veselīgu un ilgtspējīgu nākotni tiem sabiedrības pārstāvjiem, kam pašlaik vēl ir tikai piena zobi.

Domājot par to, kas ir nepieciešams, lai arī Latvijā tiktu veicināta zaļā domāšana, esmu secinājis, ka būtiskākā aktivitāte ir izglītība! Izglītība, kas liek bērniem apzināties, ka būt zaļam ir gudri, moderni un stilīgi. Izglītības sistēma, kas, tāpat kā man zināmajās ārvalstīs, māca to, kādēļ tas ir būtiski. Tomēr, lai šāda izglītības sistēma veidotos, ir nepieciešams vienkāršs un skaidrs attīstības plāns, kā arī cilvēku, politiķu, pašvaldību, skolu, vecāku organizāciju un uzņēmumu rīcība.

Jau agrā bērnībā, es redzēju, ka organiskie atkritumi un atliekas jāglabā komposta vajadzībām un ka visi atkritumi vienkārši nav jāmet vienā un tajā pašā konteinerā.

Atkritumu menedžments ir visredzamākā un saprotamākā aktivitāte, ar kuru vajadzētu sākt, to bērniem ir visvieglāk saprast un pieņemt. Bet kā var palīdzēt šī apziņa, ja valstī nav sistemātiskas un organizētas atkritumu savākšanas un pārstrādes sistēmas? Norvēģijā cilvēki pat stāv rindās un vēlas maksāt, lai atbrīvotos no atkritumiem drošā un efektīvā veidā.

Kad mani draugi un paziņas no Vācijas vai Norvēģijas jautā, kā man izdodas saglabāt zaļi domājoša cilvēka identitāti Rīgā, es saku, ka nekad nepārstāšu būt "zaļš", vismaz "gaiši zaļš", vienlaikus nekļūstot par fanātiķi. Es tāds būtu, ja Rīgā varētu šķirot atkritumus pēc to veidiem. Ir tiešām sāpīgi, ka pēc tam, kad kopā ar draugiem izdzerts pa pudelei alus sestdienas vakarā, viss šis stikls kopā ar pārējiem atkritumiem nešķirots ir jāizmet konteinerā, skaidri apzinoties, ka dabai būs nepieciešami gadsimti, lai atbrīvotu sevi no šiem atkritumiem.

Tādējādi iespēju robežās cenšos dzīvot zaļu dzīvi. Esmu arī gandarīts, ka DnB NORD Bankas jaunceļamā biroja ēka būs viena no tehnoloģiski attīstītākajām un mūsdienīgākajām celtnēm Rīgā, apvienojot gan augstvērtīgu arhitektūru, gan — ne mazāk svarīgi — energoefektīva biroja īpašības.

Man gribas jautāt — kādēļ nav izveidota organizēta stikla un plastmasas savākšanas sistēma otrreizējai izmantošanai vai pārstrādei, kādēļ parki rītos izskatās pēc cūkkūts? Manuprāt, atzinīgi vērtējama dažu Latvijā strādājošu uzņēmumu reālā rīcība vides sakopšanas veicināšanā, piemēram, kā labas prakses piemērs ir minams Statoil. Savukārt, ja es būtu atbildīgs par McDonald"s tēla veidošanu, es netālajos parkos izvietotu pietiekami lielus un glītus atkritumu konteinerus. Mums visiem ir jāsaka paldies sētniekiem un sētniecēm, kas katru rītu dara savu darbu, ļaujot mums izbaudīt tīru un skaistu pilsētu.

Tas, vai kļūsim par zaļi domājošu valsti, ir atkarīgs no attieksmes, kas Rīgā tomēr ir būtiski jāuzlabo. Stāstiet un māciet bērniem to, ka zaļais dzīvesveids ir gan gudrs, gan arī moderns un stilīgs, un kādēļ tā ir. Tieši ar šo jautājumu ir jāsāk un vienlaikus stingri jāprasa atbilstošā politiķu un pašvaldību rīcība.