Es neuzskatu sevi par zaļo cilvēku: bieži braucu ar auto, retāk — ar riteni, nelietoju paštaisītus sējas krēmus, bet cenšos iet tajā virzienā. Manu pašreizējo dzīves pozīciju nosaka ilgtspējas idejas — ja kaut ko var izmantot otrreiz, tas ir jādara. Ja ir maisiņš, to var izmantot vairākas reizes un tad nodot pārstrādei, lai maisiņš nekļūtu par atkritumu. Ja ir papīrs, tad tas ir jānodod pārstrādei, lai netiktu izcirti jauni koki. Ja tā ir elektroniskā iekārta — jāpērk kvalitatīvākā, lai darbojas ilgāk un nav jāmaina pret jaunu un lai tā patērē mazāk enerģijas un papildu resursus.
Es šķiroju atkritumus tāpēc, ka esmu redzējusi atkritumu kalnus un man ir bail, ka mums kādreiz vienkārši nebūs vietas uz zemes.
Es cenšos izmantot lietas vairākas reizes un tikai pēc tam šķirot un utilizēt — tas palīdz samazināt atkritumu daudzumu, ko es personīgi saražoju, enerģijas daudzumu, kas tiek patērēts, lai saražotu man nepieciešamas preces, ko es personīgi patērēju, un līdz ar to arī izmešu apjomu. Es cenšos iegādāties tādas ķīmiskas vielas — pulverus, mazgāšanas līdzekļus, šampūnus — kuri šķīst ūdenī.
Studijas vides zinātnē palīdzēja man attīstīt savu viedokli un attieksmi pret vides situāciju. Ir svarīgi domāt ilgtermiņā — jādomā ne tikai par lietām un mantām šeit un tagad, bet par to, kas tās bija "pirms dzimšanas" — koks, nafta, enerģija — un kas ar tām notiks pēc tam — jauna manta, atkritums, kas paliks mūžīgi gulēt izgāztuvē, vai kas cits.
Pirms kāda laika Rīgā bija grūtāk nopirkt labas, videi draudzīgas, kvalitatīvas lietas, tagad izvēle ir lielāka. Vairāk problēmu ir ar šķirošanu un utilizāciju — diemžēl joprojām ilgi jāmeklē informācija, kur, kad, kas jānodod. Cilvēkam, kas speciāli nemeklē, informācija ir grūti pieejama.
Pastaigājoties pa pilsētu, īpaši centru, izlietota ūdens pudele jāstiepj līdzi vai jāmet kopējā miskastē — nav tvertņu plastmasai, kuras būtu pieejamas garāmgājējiem. Gribētos, lai tādas lietas būtu pieejamas — tirdzniecības centros, parkos.
Mums trūkst informācijas un infrastruktūras, kā arī zināšanu — cilvēki nezina, ka kaitē paši sev. Eiropā vides izglītība ir normāla lieta kopš bērnības, pie mums — bieži vien, darot kaut kādas normālas lietas, jājūtas kā baltai vārnai.
Liekas, ka dažas videi draudzīgas lietas ir dārgākas, bet nevar taču ekonomēt uz savas veselības un īpaši — savu nākotnes bērnu veselības rēķina. Katrs atbild pats par sevi, par savu uzvedību, par to, ko viņš atstāj aiz sevis. Ja es varu ar, piemēram, plastmasas maisiņu neizmantošanu, samazināt kādu noteiktu izmešu apjomu, es to daru. Tas ir vienkārši un manā dzīvē nerada kādas neērtības. Ja es varu izmantot efektīvas spuldzes vai vairāk dabiskas gaismas — es to daru, ja tas nekaitē manai veselībai. Es varu nepirkt no Marokas atvestus kartupeļus, bet vietējos. Tā es arī samazinu mana personīgā piesārņojuma apjomu.
Svarīgi ir izbeigt apsēstību ar iepirkšanos un pieiet šim procesam loģiski un ar atbildību.
Jūlija Bulgakova, 25 gadi
Pievieno komentāru