Ārā plaukstošie koki, zaļojošā zāle, pirmās pienenes un gaisā jūtamā vasaras tuvošanās smarža man allaž liek domāt par vectēvu, siena pļavu un bērnību.
Man ļāva izvēlēties – doties kopā ar vecmammu ravēt nezāles uz pāris stundām vai ar vectēvu - siena vākšanas darbos uz visu dienu. Citkārt – doties lasīt ogas ar mammu vai krāmēt malku ar vectēvu. Izvēle allaž krita uz darbiem kopā ar vectēvu, pat ja tā būtu biešu vākšana dubļainā laikā, kas man ļoti nepatīk. Ne jau tāpēc, ka es viņu mīlētu vairāk par pārējiem, un ne jau tāpēc, ka viņš būtu mazāk prasīgs vai pielaidīgāks. Man vienkārši patika ar viņu kopā strādāt.
Lai arī viņa lūgums allaž bija laipns, nevis uzstājīgs, es nekad nespēju viņam atteikt. Haltūras viņš necieta un nepieļāva, jo katrs aplami paveiktais darbs laukos nes smagas sekas – sapūdēts siens nozīmē badu ziemā govīm vai arī, ja var paspēt līdz rudenim, visa sākšanu no jauna: pļaušana, žāvēšana, zārdā likšana un mājās vešana, kraušana šķūnī (pļavas atradās vairākus kilometrus no mājām). Vectēvs bija sirsnīgs, bet nepiekāpīgs savās prasībās - viss, kas nebija gana labi izdarīts, bija no jauna jādara otrreiz. Malkai bija jābūt rūpīgi saliktai grēdā, lai nesagāžas – pagale pie pagales. Sienam – kārtīgi sagrozītam tā, lai labi žūst un lai viegli uz dakšas paņemt, un pārējam –sagrābtam līdz pēdējam salmiņam. Ja bija problēmas ar disciplīnu, viņš nebārās un neņēma siksnu, bet gluži vienkārši – darīja man paredzēto darbu pats. Joprojām atceros to kauna sajūtu, un galu galā tomēr pievienojos viņam, viņš man uzsmaidīja un draudzīgi paveicām darbu kopā.
Man patika ar vectēvu kopā darīt darbus, jo viņā allaž dzīvoja nerimstošs darba prieks. Ar mammu vērojām, kā viņš pļauj zāli blakus pārējiem, jaunākiem vīriešiem. Daudz mierīgāk, bez raustīšanas un steigas, tomēr ne soli neatpaliekot. Bez apstājas, precīzāk un veiklāk, viņa zāles vāls vienmēr bija vienmērīgākais un zāles stiebri visīsākie, viskārtīgāk nopļautie. Likās, viņš saplūst kopā ar izkapti un zāli, pļavu, kā viens ķermenis. Viņa sejā tāds labestīgs starojums – viņš patiesi mīlēja savu darbu. Ne vien pļavu, zāli, sienu un gotiņas, bet arī zemi un visus rakšanas, aršanas darbus un siltumnīcu, un... Viņa siena zārdi nekad nesagāzās, un viņa siens bija vismīkstākais un smaržīgākais. Vectēvs mācīja mani vērot mākoņus: „Šis paies garām, šie saskries kopā un atnesīs negaisu, bet ātri izklīdīs, bet šis būs smalkais, garais lietus.”
Atceros, kā kopā braucām vākt sienu, viņš iedarbināja motobloku (tādu kā minitraktoriņu), es ielecu viņam blakus pie vadības stūres un tā mēs braucām plecu pie pleca, pat neskatoties es jutu viņa apmierināto sejas izteiksmi un lielo mīlestību, viņa prieku, ka esmu viņam blakus. Citkārt braukt šajā tarkšķī, karstā laikā, putekļainā ceļā un dunduru apsēstiem būtu bezgala apnicīgi, tomēr blakus manam vectēvam bija citādi, man tas viss patika – motobloks mīļi dūca, vectēvs gaiņāja prom no manis dundurus, kamēr es gaiņāju dundurus no viņa, saules stari skaisti rotaļajās koku zaļajās lapās. Es neuzdrīkstējos rādīt skābu ģīmi arī tad, kad siena vākšanas darbi man lika atteikties no draugu dzimšanas dienas svinībām.
Joprojām atceros, cik garšīgs bija zaptsūdens un mammas pagatavotās, līdzi iedotās maizītes pusdienām siena pļavā. Tas mums ar vectēvu bija svinīgs brīdis, kā apbalvojums kopā ar gandarījumu par paveikto. Reizēm vectēvs sagādāja pārsteigumu – bija atradis meža zemeņu vietu turpat netālu vai ligzdu ar putnēniem.
Katram darbam savs laiks, tomēr, ja saulainā dienā esi sācis pļavā ārdīt sienu žāvēšanai, bet negaidot uznācis melns mākonis, plāni nekavējoties jāmaina un viss fiksi jāvāc kopā, jāliek zārdā. Ja pavairāk siena, tad ne vienmēr var paspēt visu salikt līdz lietum un ir jāimprovizē – no diviem zārdiem taisīt vienu, mitro likt par cepuri, aplikt kārtis, lai nesagāžas. Slapjš siens ir smags un var salauzt koka zārda konstrukciju, tad var stutēt vairākas konstrukcijas kopā, bet pareizi jāaprēķina līdzsvars un leņķis. Veiksmi nosaka spēja pielāgoties katrai situācijai.
Kādā negaisa priekšstundā man tika uzticēts liels gods – mans pirmais siena zārds. Par spīti stresam un steigai, vectēvs man visu ierādīja laipni un pacietīgi un radīja manī lielu izaicinājuma sajūsmu un interesi. Viņš pats kā aizrautīgs skolotājs, šķiet, pat aizmirsa par lietus tuvošanos, kas citkārt būtu viņa uzmanības centrā. Lai gan zārdu likām kopā ar vectēvu, tas ģimenes un radu pulkā tika nodēvēts par Evas zārdu. Vēlāk es jau sāku jaukt, kurš no zārdiem ir manējais, bet vectēvs nekad neaizmirsa, un tā nu visi to sāka īpaši ievērot un just līdzi. Tas bija zārds ar savu likteni – cik vējus bez sagāšanās un cik lietusgāzes pārcietīs, vai būs saulaina laika veiksme un vai tiks mājās sauss, svaigs un bez puves.
Varbūt šis blogs ir nepiemērots uzņēmējdarbības aprakstīšanai. Bet patiesībā šis ir stāsts par manu uzņēmumu. Es mīlu savu darbu un esmu bezgala pateicīga vectēvam, kura dēļ visu mūžu esmu nepadevusies un meklējusi sev tādu darbu, kuru es mīlētu tāpat, kā viņš savējo, un beidzot esmu atradusi. Un sev blakus es vēlos redzēt tādus kolēģus un partnerus, kuri tieši tāpat mīl savu darbu un ir gatavi strādāt kvalitatīvi un daudz. Un arī saprotu, ka pašai ir ko mācīties no vectēva, lai saviem komandas biedriem radītu tādu pašu lielisku darba gaisotni, kā mans vectēvs man. Mans sapnis ir izveidot komadu, kur ir tas viss - gan kopīgais darba prieks, izaugsme un izaicinājums, gan arī sirsnība, vienkāršība un savstarpējais atbalsts un rūpes.
Uzņēmumu veidojot, katrai lietai ir savs laiks, un tomēr tik liela nozīme ir prast laicīgi pamanīt mākoņus un saprast, kādu negaisu tie nesīs, bet tajā pašā laikā spēt reaģēt un ātri risināt visas spontānās un neplānotās lietas. Vēl svarīgāk – saprast pamatbūtību un jēgu katrā konkrētajā situācijā. Nav jēgas žāvēt pat mitru sienu, ja tuvojas lietus.
Bet pašos pamatos – tieši sirdsgudrība ir tā, kas visu nosaka, kādus partnerus izvēlamies sev līdzās, kādus lēmumus pieņemam kritiskā situācijā. Vai mana sirds ir pietiekami gudra, un vai protu to saklausīt un uz to paļauties?
Diemžēl mēs tik bieži aizmirstam par šīm vienkāršajām patiesībām, ka aiz zāles pazaudējam mežu. Kā tādi ierēdņi, kuru funkcija ir sekot līdzi, lai siens vienmēr tiek žāvēts konkrētu dienu skaitu, pirms savākts, īpaši neraizējoties par lietū sapūdēto.
Uzņēmēji dabū pamatīgāk izbaudīt šo kontrastu, kad katram paša solim jābūt jēgpilnam, un tajā pašā laikā tik daudz jāstrādā kopā ar dažādiem ierēdņu tipa cilvēkiem.
Varbūt ikvienam ir vērts padomāt, kā palīdzēt, lai gan mūsu uzņēmumam, gan arī mūsu klientu un partneru uzņēmumiem viss labi sokas, izdodas, lai tas aug un attīstās?
Uzņēmuma veidošana ir milzu darbs, un mums, jaunajiem uzņēmējiem, tas ir ne vien mūsu mūža darbs, veids un dzīvesstils - tas mums ir viss, mēs liekam uz spēles visu, kas mums ir: ne vien mūsu finanses, arī mūsu stabilitāti, drošību, lepnumu, mūsu personisko dzīvi un mūsu ģimenes sirdsmieru, un katra diena patiesībā ir cīņa par mūsu uzņēmuma izdzīvošanu! Man ļoti gribētos, lai būtu pēc iespējas vairāk tādu cilvēku, kas palīdz paši sev un viens otram pavisam vienkārši – darot savu darbu no sirds.
Pievieno komentāru