Tagadējai aktīvajai kinopatērētāju paaudzei būs grūti saprast faktu, ka filma Visockis. Paldies, ka dzīvs, kas ir autobiogrāfiskiem motīviem dāsni iesvaidīts un Holivudas biogrāfiskās filmas stilistikā krāšņi veidots stāsts (ne velti filmas scenāriju sarakstījis Ņikita Visockis – «tā» Vladimira Visocka, slavenā Tagankas teātra aktiera un dziesminieka jeb barda, dēls), patiesībā ir pirmā spēlfilma par PSRS pirmo reālo rokzvaigzni, – jo tālāk joņo laiks kopš PSRS sabrukuma, jo grūtāk tajos laikos nedzīvojušajiem saprast, ka PSRS nebija ne tikai seksa, kā smej populāra padomju tautas paruna, bet arī rokmūzikas kā šķiras.
Uz šī «nebija» fona Visocka (1938–1980) fenomens ir īpašs, un te nāktos ne vienu vien lappusi pierakstīt, stāstot, ko viņš nozīmējis vairākām paaudzēm – no XX gadsimta atkušņa laika (60. gadiem) līdz pat drūmākajiem brežņeviskās stagnācijas «pelēkā terora» gadiem ar kulmināciju 1980. gada Maskavas olimpiskajās spēlēs, kad sestā daļa Maskavas iedzīvotāju uz spēļu laiku ar milicijas palīdzību tika iztrenkta no dzīvesvietas, jo gluži neatbilda «īsta padomju cilvēka morālajam tēlam».
Vairāk lasiet ceturtdien, 2. februārī, žurnālā Dienas Izklaide!
Pievieno komentāru