Īpaši neko negribētu svinēt. Es neesmu no tiem, kam baigi patīk pagriezties atpakaļ un skatīties, ko tad nu esmu sarakstījis, un milzīgi pašam par to priecāties, – Zigmars Liepiņš atrunājas pirms vērienīgajiem savas 60 gadu jubilejas pasākumiem. Vienā koncertā visu devumu nevarētu iedabūt iekšā, tāpēc komponists savas jubilejas mūzikas maratonu sāk ar kādreiz ļoti populārās melodrāmas Parīzes Dievmātes katedrāle jauniestudējumu Latvijas Nacionālajā teātrī (repertuārā no 17. maija). "Teātris izrādīja pretimnākšanu un tagad cīnās. Tas nav rimeiks, tā būs jauna izrāde," autors uzsver.
Jubilejas koncertu ciklā īpaši nozīmīgs un gaidīts viņam būs koncerts Lielajā ģildē 18. maijā kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un kori Latvija. Tajā tiks pirmatskaņots Zigmara Liepiņa pirmais vijoļkoncerts. Soliste būs Paula Šūmane, diriģēs komponista dēls – Jānis Liepiņš juniors.
Lai nu ko, bet vijoļkoncertu nu gan no tevis negaidīju!
Es vispār instrumentālu mūziku līdz šim nebiju rakstījis, tikai sīkumus. Sāksim ar to, ka mans tēvs bija vijolnieks. Viņš bija vijoles skolotājs Liepājas Mūzikas vidusskolā, vadīja nodaļu bērnu mūzikas skolā un spēlēja Liepājas simfoniskajā orķestrī. Vijole ir mans otrais tuvākais instruments visā mūžā.
Pats arī esi čīgājis?
Nē. Jo vijoles mācīšanās iesākums ir diezgan briesmīgs, šausmīgi ņerkstošā skaņa jebkuru var padarīt traku. Es to labi atceros, jo tēvs mājās papildus mācīja skolniekus, kuri netika galā. Tā šausmīgā skrāpēšana mājās skanēja visu laiku. Tēvs mājās daudz spēlēja un ņēma mani līdzi uz orķestra koncertiem vecajā estrādē. Tur mēs, sīkie, "dzīvojām" pirmajā rindā pie diriģenta kājām.
Kā tu, dziesminieks, jūties, rakstot mūziku bez vārdiem?
Vijole ir dziedošs instruments, tā ir balss. Čells līdzīgi, tikai – vīrieša balss. Rakstīju ar gandarījumu, taču noteikti nesaukšu šo notikumu par pasaules pirmatskaņojumu. Man riebjas provinciālā lecība: tepat kūtspakaļā viens uzrakstījis vijoļkoncertu un saka: "Man ir pasaules pirmatskaņojums!" Nupat mani sasmīdināja kāda meitene, kura uzrakstījusi dziesmiņu un rīkoja milzīgu prezentāciju klubā. Viena dziesma! Tas ir kā nopirsties un prezentēties. Uzraksti trīsdesmit, piecdesmit dziesmu un tad sāc domāt par prezentēšanos! Negribu vienu dziesmu padarīt par šausmīgu notikumu savā dzīvē, ja to ir vairāki simti, un daudzas sacerētas tikai tāpēc, lai programmā būtu ko spēlēt. No vienas dziesmas nedrīkst uzpūst burbuli, pēc nedēļas to būs jau aizmirsuši.
Vairāk lasiet ceturtdien, 23. februārī, žurnālā Dienas Izklaide!
Pievieno komentāru