Dziedātāja un aktrise Marija Naumova tagad ar ģimeni dzīvo Parīzē, izbauda «simtprocentīgas māmiņas» laimi un gatavojas atgriezties uz skatuves. Martā viņa uzstāsies Rīgā un citās Latvijas pilsētās ar koncertiem Pusnakts Parīzē, kuros skanēs Francijas skaistākās melodijas. Šajā programmā kopā ar Mariju, viņas uzticamo pavadošo grupu un Andra Veismaņa diriģēto Vidzemes kamerorķestri uzstāsies divi franču mūziķi – kontrabasists un dziedātājs Tonijs Bonfiss un akordeonists Fransuā Parizi.
Piecus gadus dzīvojot Parīzē, vai esi kļuvusi par īstu parīzieti, francūzieti?
Teikšu godīgi, francūziete es laikam nekļūšu nekad. Pārāk liela ir mūsu atšķirība. Parīze man patīk joprojām, lai gan, protams, esmu ieraudzījusi arī to, kas man ne visai patīk. Es jau sen sapņoju par franču mūzikas programmu, jo pēdējo reizi dziedāju šansonu pirms septiņiem gadiem koncertā Daugavpilī ar studentu akordeonistu orķestri. Tas bija tik fantastiski! Es atcerējos, kā sāku dziedāt šansonu akordeona pavadījumā, un sapratu, ka man trūkst šīs mūzikas. Tāpēc tagad būs koncerts ar skaistākajām šansona melodijām, kuras mēs pazīstam. Man ir ideja par nākamo šansonu programmu, kurus mēs nepazīstam, taču tas būs nākamais stāsts. Franču mūzika ir ļoti īpaša.
Dziesmas ir arī vāciešiem, austriešiem (Lieder), itāļiem, krieviem (romances). Kāpēc tieši šansons ir īpašs?
Manuprāt, krievu mūzika ir līdzīga franču mūzikai. Tās satiekas muzikālajā sarunā, jo tur ir dvēsele un skaistas melodijas. Vācu mūzikas pamatā ir maršs vai šlāgeri. Man patīk franču mūzikas salikums: melodijas un akordeons. Un valsis. Nostalģija. Ļoti svarīgs ir teksts. Koncertos mēģināšu pastāstīt, par ko ir dziesmas, jo mēs zinām tikai melodijas. Franči māk radīt skaistus tekstus.
Vairāk lasiet ceturtdien, 16. februārī, žurnālā Dienas Izklaide!
Pievieno komentāru